KOPIGI.KOPA - Blogs

Interocepcija: neredzamā prasme, kas palīdz saprast ķermeņa un emociju signālus

Thu, 11 Jun 2026 05:09:00 +0000

Atbalsts bērnam, ja viņam ir grūtības ar interocepciju, vecākiem bieži var šķist mulsinoša. Nereti bērns nepamana, ka ir izsalcis, līdz pēkšņi jūtas pilnībā pārņemts ar diskomfortu. Bērnam var būt grūti atpazīt, kad nepieciešams apmeklēt tualeti, kad ir noguris vai kad sāk parādīties pirmās spēcīgu emociju pazīmes. Šāda uzvedība dažkārt tiek pārprasta kā neuzmanība, spītība vai pārmērīga dramatizēšana, taču patiesībā tās pamatā var būt grūtības uztvert un interpretēt sava ķermeņa signālus.

Interocepcija ir organisma iekšējā sajūtu sistēma, kas palīdz mums pamanīt un izprast to, kas notiek mūsu ķermenī. Tā ļauj sajust izsalkumu, slāpes, temperatūras izmaiņas, sāpes, sirdsdarbību, nogurumu, kā arī emociju radītās ķermeniskās sajūtas. Dažiem bērniem, īpaši bērniem ar funkcionāliem traucējumiem , šī sistēma darbojas mazāk skaidri vai ķermeņa signālus ir grūtāk interpretēt. Lai gan interocepcijas grūtības visbiežāk tiek apspriestas autisma kontekstā, pēdējo gadu pētījumi rāda, ka arī bērniem ar UDHT var būt sarežģījumi uztvert, interpretēt un izmantot ķermeņa iekšējos signālus, tas saistīts ar atšķirīgu smadzeņu tīklu darbību, kas iesaistīti ķermeņa signālu apstrādē un pašregulācijā.

Ja bērnam nav viegli nolasīt šos signālus, bieži nepieciešams ārējs atbalsts, lai pamanītu, izprastu un atbilstoši reaģētu uz sava ķermeņa norādēm. Ar saudzīgu vadību, strukturētām rutīnām un regulāru praksi bērni pakāpeniski var attīstīt šīs prasmes un kļūt pārliecinātāki par spēju saprast, ko viņu ķermenis cenšas pateikt.

Pēdējos gados zinātniskie pētījumi arvien vairāk apliecina interocepcijas nozīmi bērna attīstībā. Ir pierādīts, ka interocepcija ir cieši saistīta ar emociju regulāciju. Sistemātiskā literatūras pārskatā par bērniem un pusaudžiem tika secināts, ka bērni, kuri labāk uztver un izprot sava ķermeņa signālus, biežāk izmanto adaptīvas emociju regulācijas stratēģijas. Savukārt vājāka interoceptīvā precizitāte biežāk saistās ar mazāk efektīviem emociju regulācijas veidiem. Praktiski tas nozīmē, ka bērns agrāk pamana stresu, vieglāk atpazīst dusmu vai trauksmes pieaugumu un spēj savlaicīgāk izmantot nomierināšanās stratēģijas.

Interocepcija ir būtiska arī plašākā bērna attīstības kontekstā. Pētījumi liecina, ka tā ietekmē pašregulāciju, emocionālo attīstību, sociālo funkcionēšanu un psihisko veselību. Pētnieki uzsver, ka netipiska interocepcijas attīstība var būt saistīta ar dažādām attīstības un psihiskās veselības grūtībām. Interoceptīvās prasmes sāk veidoties jau ļoti agrīni, tādēļ bērna spēja pamanīt izsalkumu, slāpes, nogurumu, sāpes un emociju radītās ķermeniskās sajūtas ir nozīmīga attīstības joma, kuru ir vērts atbalstīt jau no agras bērnības.

Īpaša uzmanība interocepcijai pievērsta autisma pētījumos. Daudzi autistiski bērni un pieaugušie biežāk saskaras ar grūtībām atpazīt izsalkumu, slāpes, nogurumu, ķermeņa stresa signālus un emocijas, kas izpaužas caur fiziskām sajūtām. Tas palīdz izprast situācijas, kurās bērns šķiet pēkšņi pārņemts ar emocijām, lai gan ķermenis signālus ir sūtījis jau ilgāku laiku.

Svarīgs jautājums ir, vai interocepciju iespējams attīstīt. Līdzšinējie pētījumi liecina, ka jā. Sistemātiskie pārskati par interocepcijas intervencēm rāda, ka mērķtiecīgas aktivitātes var uzlabot interoceptīvo apzināšanos un veicināt emocionālo pašregulāciju. Īpaši daudzsološas ir pieejas, kas palīdz bērnam pievērst uzmanību ķermeņa sajūtām un sasaistīt tās ar vajadzībām un emocijām.

Piemēram, pieaugušie var regulāri uzdot bērnam jautājumus:

: „Ko jūt tavs vēders?”,

„Kā jūtas tavs ķermenis pirms dusmām?”

„Kur tu sajūti nogurumu?”.

Šāda refleksija palīdz bērnam pakāpeniski veidot saikni starp ķermeņa signāliem, emocijām un vajadzībām.

Arī apzinātības jeb mindfulness prakses un ķermeņa skenēšanas vingrinājumi var palīdzēt attīstīt spēju pamanīt elpu, sirdsdarbību un citas ķermeņa sajūtas. Dažos pētījumos pozitīvi rezultāti novēroti arī bioatgriezeniskās saites jeb biofeedback treniņos, kuros cilvēki mācās atpazīt un regulēt organisma fizioloģiskos procesus.

Praksē ergoterapeiti un psihologi bieži iesaka regulāras ķermeņa pašpārbaudes, emociju sasaistīšanu ar ķermeniskajām sajūtām, vizuālu ķermeņa karšu izmantošanu, strukturētas rutīnas ēšanai, dzeršanai un tualetes apmeklēšanai, kā arī noguruma un enerģijas līmeņa skalas. Noderīgas ir arī kustību aktivitātes, kas palīdz bērnam labāk sajust sava ķermeņa stāvokli un vajadzības.

Visu šo pieeju pamatā ir vienkāršs princips: bērns vispirms iemācās pamanīt ķermeņa signālus, pēc tam tos interpretēt un tikai tad atbilstoši rīkoties. Šis process prasa laiku, taču ar pacietīgu un sistemātisku atbalstu to iespējams attīstīt.

Mūsdienu zinātniskie pierādījumi liecina, ka interocepcija nav tikai intuitīva „sajūta vēderā”. Tā ir būtiska pašregulācijas prasme, kas ietekmē emocijas, uzvedību, labsajūtu un ikdienas funkcionēšanu. Bērniem, īpaši autistiskiem un citiem neirodivergentiem bērniem, interoceptīvās prasmes var būt mazāk attīstītas, tomēr tās ir iespējams stiprināt un pilnveidot ar mērķtiecīgu, ikdienā integrētu atbalstu. Attīstot spēju sadzirdēt sava ķermeņa signālus, bērns iegūst svarīgu pamatu emocionālajai pašregulācijai, pašaprūpei un psiholoģiskajai labbūtībai.

Atsauces:

Lauren Craik u.c., Interoception and emotion regulation in children and adolescents: a systematic literature review

Margaret Addabba, Measuring interoception from infancy to childhood: A scoping review

Nicolas Heim u.c., Psychological interventions for interoception in mental health disorders: A systematic review of randomized-controlled trials

Disleksija – kas tā ir, kā izpaužas un kā palīdzēt bērnam

Wed, 10 Jun 2026 09:28:00 +0000

Pamatojoties uz vairāk nekā 100 gadu ilgušiem pētījumiem, divdesmit pirmā gadsimta sākumā lasītprasme tika iekļauta vislabāk zinātniski pamatotajā Ketela-Horni-Kerola (KHK) intelektuālo spēju paplašinātajā modelī kā viena no spējām (Schneider, & McGrew, 2012). Lasītprasme nodrošina cilvēkam piekļuvi lingvistiskiem jeb verbāliem informācijas avotiem un vistiešākā veidā ir saistīta ar cilvēka apgūtajām zināšanām un pasaules izpratni. Tāpēc lasītprasme mūsdienās ir kognitīvās psiholoģijas un psiholingvistikas pētniecības fokusā, kas cenšas to saprast un noskaidrot, no kādām komponentēm tā sastāv, ar kādiem kognitīviem procesiem tā ir saistīta, kā tā attīstās. Savukārt psiholoģiski pedagoģiskās novērtēšanas teorētiķi, pamatojoties uz lasītprasmes detalizētu izpēti, izstrādā zinātniski pamatotus lasītprasmes mērījumu instrumentus.

Lasītprasmes attīstība ir cieši saistīta ar bērna valodas prasmēm. Īpaši nozīmīgs ir vārdu krājums, jo bērniem ir vieglāk apgūt lasīšanu, ja lasītie vārdi viņiem jau ir pazīstami un saprotami. Tāpēc agrīnā vecumā svarīgi veicināt valodas attīstību, sarunājoties ar bērnu, lasot priekšā un paplašinot viņa vārdu krājumu ikdienas situācijās.

Vienlaikus lasītprasmes apguvi ietekmē arī citas kognitīvās spējas. Nozīmīga loma ir vizuālajai uztverei, kas palīdz atšķirt un atpazīt burtus, vārdus un to izvietojumu telpā. Bērniem, kuriem vizuāli telpiskā uztvere attīstās lēnāk, var rasties grūtības precīzi atšķirt līdzīgus burtus vai iegaumēt to formas. Tas var apgrūtināt lasīšanas apguvi un prasīt papildu atbalstu mācību procesā.

Īpaši sarežģīti var būt burti, kuru formas ir līdzīgas, bet atšķiras pēc novietojuma, piemēram, p un d. Šādu simbolu atpazīšana prasa labi attīstītu telpisko uztveri. Pētījumi liecina, ka šīs prasmes turpina pilnveidoties bērnībā un pakāpeniski stabilizējas ap desmit gadu vecumu. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā katra bērna individuālo attīstības tempu un nepieciešamības gadījumā nodrošināt atbilstošu atbalstu lasītprasmes apguvē.

Lasītprasmes veicināšanai svarīga ir fonoloģiskās apziņas trenēšana. Bērna valodas skaņu uztvere attīstās klausoties, bērni vispirms klausās un tad runā, un tikai noteiktā uztveres un atmiņas, domāšanas un runas attīstības posmā sāk apgūt lasīšanu un rakstīšanu. Pietiekami laba, vecumam atbilstīga runa ar pienācīgu vārdu krājumu, ir viens no svarīgiem priekšnoteikumiem lasītprasmes apguvei. Otrs svarīgs nosacījums ir veiklai lasītprasmes apguvei ir valodassemantisko jeb jēgu nesošo vienību - vārdu - fonoloģiskā izpratne.

Daudzi vecāki pamana, ka bērnam lasītprasmes apguve nenorit viegli. Bērns nevar noteikt, ar kuru skaņu sākas vai beidzas vārds, grūti sadalīt vārdus zilbēs, sajūk burti un skaņas, lasīšana ir lēna un mokoša, bet rakstīšana – pilna kļūdu. Sākumā tas šķiet normāli, jo lasīt mācās visi bērni, taču, ja grūtības saglabājas arī vēlāk – otrajā, trešajā klasē vai pat pusaudžu vecumā –, iespējams, runa ir par disleksiju.

Viens no izplatītākajiem mītiem ir uzskats, ka bērni ar disleksiju ir slinki vai mazāk gudri. Patiesībā zinātniskie pētījumi pierāda pretējo – disleksija viennozīmīgi nav saistīta ar zemu intelektu.

Disleksija nav slinkums vai zems intelekts, vai nevēlēšanās mācīties. Disleksija ir specifisks mācīšanās traucējums, kas ietekmē lasīšanu, rakstīšanu un valodas apstrādi. Cilvēkiem ar disleksiju parasti ir vidējs vai pat augsts intelekts, un bieži vien piemīt izteikts radošums, laba telpiskā domāšana, intuīcija vai problēmu risināšanas spējas.

Disleksija ir neirobioloģiski pamatots mācīšanās traucējums, kas galvenokārt ietekmē spēju apstrādāt valodas skaņas un sasaistīt tās ar burtiem. Smadzenes informāciju apstrādā citādi, tāpēc bērnam ir grūtāk automatizēt lasīšanas procesu.

Visbiežāk disleksijas pazīmes izpaužas kā:

lēna vai neprecīza lasīšana;
grūtības saprast izlasīto;
burtu un skaņu jaukšana;
problēmas rakstīt un pareizi pierakstīt vārdus;
grūtības sadalīt vārdus zilbēs;
vājš lasīšanas temps;
slikti salasāms rokraksts;
grūtības iegaumēt secības – alfabētu, nedēļas dienas, skaitļu virknes.

uzmanības un darba atmiņas grūtības;
sīkās motorikas traucējumi;
matemātikas grūtības (diskalkūlija);
problēmas vienlaikus klausīties un pierakstīt informāciju.

Precīzs disleksijas cēlonis vēl joprojām tiek pētīts, taču zināms, ka liela nozīme ir iedzimtībai un smadzeņu darbības īpatnībām.

Pētījuma "Disruption of posterior brain systems for reading in children with developmental dyslexia” laikā iegūtie rezultāti parādīja, ka bērniem ar disleksiju konstatēt traucējumus smadzeņu neirālajās sistēmās, kas iesaistītas lasīšanā, īpaši smadzeņu aizmugurējos reģionos, tostarp parietotemporālajās zonās un okcipitotemporālajā apgabalā. Lasīšanas prasmes līmenis pozitīvi korelēja ar aktivācijas intensitāti kreisajā okcipitotemporālajā reģionā. Savukārt aktivācija kreisajā un labajā apakšējā frontālajā garozā (inferior frontal gyrus) bija izteiktāka vecākiem bērniem ar disleksiju nekā jaunākiem bērniem ar disleksiju.

Pētījumi rāda, ka:

lasīšanas grūtības saistītas ar fonoloģiskās apstrādes traucējumiem;
smadzeņu darbība cilvēkiem ar disleksiju atšķiras no tipiskiem lasītājiem;
iespējama saistība ar noteiktiem gēniem un agrīniem neiroloģiskiem faktoriem.

Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem var būt paaugstināts disleksijas attīstības risks, tomēr tas nenozīmē, ka visiem priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem noteikti būs disleksija.

Disleksijas riska pazīmes var parādīties jau pirmsskolas vecumā:

vēlīna runas attīstība;
grūtības izrunāt skaņas;
problēmas iegaumēt dzejolīšus un atskaņas;
nespēja noteikt pirmo skaņu vārdā;
grūtības sadalīt vārdus zilbēs;
vāja fonoloģiskā apzināšanās.

Skolas vecumā parādās:

lēna lasīšana;
burtu un skaņu maiņa vietām;
grūtības rakstīt diktātus;
izteikts nogurums lasot;
neizpratne par izlasīto tekstu.

Svarīgi saprast, ka burtu “b” un “d” jaukšana pirmajā klasē vēl nenozīmē disleksiju. Taču, piemēram, ja šādas grūtības saglabājas ilgstoši, nepieciešama speciālistu konsultācija.

Disleksijas diagnostika ir sarežģīta, jo nav viena konkrēta testa vai analīzes, kas to varētu noteikt.

Parasti izvērtēšanā iesaistās:

logopēds vai audiologopēds,
psihologs,
neirologs,
dažreiz arī citi speciālisti.

Tiek izvērtētas:

lasīšanas prasmes,
fonoloģiskā apzināšanās,
atmiņa un uzmanība,
valodas attīstība,
dzirde un redze.

Smadzeņu attēldiagnostikas pētījumos rāda noteiktas aktivitātes atšķirības, taču pašlaik tā netiek izmantota ikdienas diagnostikā.

Svarīgākais ir agrīna palīdzība un regulārs, strukturēts treniņš.

Latvijā viens no pazīstamākajiem lasīšanas diagnostikas veidiem ir pamata agrīnās lasītprasmes attīstības rādītāji (Dynamic Indicators of Basic Early Literacy Skills – DIBELS), kas ir mērījumu kopums un paredzēts lasītprasmes novērtēšanai bērniem no bērnudārza vecuma (6 gadi) līdz sestajai klasei. DIBELS Next tika izstrādāts ilgstošu pētījumu rezultātā ASV (Good, Kaminski et al., 2011; Powell-Smith et al., 2012). ASV pētnieku grupa joprojām turpina attīstīt šo instrumentu, pievienojot jaunas izstrādes un paplašinot vecuma diapazonu.

2018. gadā oriģinālā testa izstrādātāja ASV kompānija Dynamic Measurement Group mainīja šī testa nosaukumu no DIBELS Next uz Acadience™ Reading, tāpēc šo Latvijā jau ieviesto testu (DIBELS Next) turpmāk sauc Acadience™ lasītprasmes tests.

Acadience testu var izmantot vairākiem mērķiem:

identificēt bērnus, kuriem ir risks nesasniegt pietiekamu lasītprasmes līmeni, kas nepieciešams turpmākajam mācību periodam;
identificēt tās bērna lasītprasmes jomas, uz kurām skolotājam jāorientējas, lai sniegtu efektīvu atbalstu lasītprasmes apguvei;
pārraudzīt lasītprasmes progresu tiem bērniem, kuriem ir risks nesasniegt pietiekamu lasītprasmes līmeni, kamēr viņi saņem papildu mērķtiecīgu atbalstu;
pārbaudīt skolas mācību atbalsta sistēmas efektivitāti.

Latvijā DIBELS Next tika adaptēts 2011.–2013. gadā bērniem no sagatavošanas līdz 3. klasei ESF finansētā projekta ietvaros Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē (turpmāk – PPMF) Latvijas Universitātē. Testu jau vismaz 5 gadus lieto Latvijas psihologi, logopēdi, speciālie pedagogi (vismaz 170 speciālisti), lai noteiktu lasītprasmes grūtības bērniem. Starp šiem pirmajiem apmācītajiem speciālistiem bija arī Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciāliste Jolanta Āboltiņa.

AcadienceTM (iepriekš DIBELS Next) pats par sevi disleksiju nediagnosticē, taču tas ir ļoti nozīmīgs agrīnās skrīninga un lasītprasmes novērtēšanas instruments, kas palīdz savlaicīgi pamanīt bērnus ar paaugstinātu disleksijas risku.

Šis tests palīdz noteikt:

fonoloģiskās apziņas grūtības;
burtu–skaņu sasaistes problēmas;
lēnu vai neprecīzu lasīšanu;
vāju lasīšanas plūdumu;
lasītā izpratnes grūtības;
automatizācijas traucējumus.

Tieši šīs jomas visbiežāk ir traucētas bērniem ar disleksiju.

Svarīgi saprast atšķirību:

AcadienceTM ir skrīninga un monitoringa rīks, nevis medicīniska diagnoze.
Tas palīdz identificēt bērnus, kuriem nepieciešama padziļināta izvērtēšana.
Ja lasītprasmes rezultāti rāda noturīgas un izteiktas grūtības, tad speciālais pedagogs, kurš veic Accadience intervenci, var izvirzīt aizdomas par disleksiju.

Disleksijas noteikšana vienmēr balstās uz vairāku pazīmju kopumu:

lasīšanas precizitāti;
tempu;
izpratni;
fonoloģisko apzināšanos;
valodas attīstību;
kognitīvajām spējām;
attīstības vēsturi.

Tāpēc AcadienceTM:

nevar pateikt: “bērnam ir disleksija”,
bet var ļoti labi parādīt, ka pastāv disleksijas risks vai specifiski lasītprasmes traucējumi.

Tieši agrīnā atklāšana ir viena no lielākajām AcadienceTM priekšrocībām. Jo ātrāk grūtības tiek pamanītas, jo efektīvāk iespējams palīdzēt bērnam ar:

strukturētu lasītmācīšanu,
fonoloģiskajiem vingrinājumiem,
multisensorām metodēm,
individuālu atbalstu.

Kaut Latvijā disleksijas noteikšanā joprojām trūkst vienotas prakses. AcadienceTM tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem agrīnās lasītprasmes monitoringa rīkiem sākumskolā. Ja pēc kvalitatīvas intervences lasītprasme joprojām saglabājas riska līmenī, tas nenozīmē, ka bērns “negrib” vai “nespēj mācīties”. Tas drīzāk norāda, ka nepieciešama specifiskāka palīdzība un iespējams — disleksijas vai citu specifisku mācīšanās traucējumu izvērtēšana.
Disleksijas diagnozi galvenokārt nosaka sertificēts logopēds vai klīniskais psihologs. Tā kā tā nav slimība, bet gan neirobioloģiska mācīšanās īpatnība, diagnoze tiek balstīta uz specifisku testu un lasītprasmes analīzi, nevis uz medicīniskām analīzēm vai smadzeņu skenēšanu.

Ja AcadienceTM rezultāti ilgstoši rāda lasītprasmes grūtības un arī pēc intensīvas intervences bērna rezultāti joprojām paliek riska zonā, tas ir nopietns signāls, ka nepieciešama padziļināta izvērtēšana un daudzdisciplinārs atbalsts.

Parasti tālākie soļi ir šādi:

Padziļināta speciālistu izvērtēšana
Nepieciešams vērsties pie:

audiologopēda vai logopēda;
izglītības vai klīniskā psihologa;
speciālā pedagoga;
nepieciešamības gadījumā neirologa.

Tiek izvērtēta:

fonoloģiskā apzināšanās;
darba atmiņa;
uzmanība;
valodas attīstība;
lasīšanas precizitāte un temps;
rakstītprasme;
kognitīvās spējas;
emocionālais stāvoklis.

Svarīgi arī izslēgt:

dzirdes vai redzes traucējumus;
uzmanības traucējumus (piemēram, ADHD);
valodas attīstības traucējumus;
citus neiroattīstības traucējumus.

Specifisku mācīšanās traucējumu noteikšana
Ja grūtības ir noturīgas, disproporcionālas un neatbilst bērna intelektuālajām spējām, speciālisti var secināt, ka bērnam ir:

specifiski lasīšanas traucējumi (disleksija),
vai plašāki specifiski mācīšanās traucējumi.

Tas ļauj bērnam saņemt oficiālu atbalstu izglītības procesā.

Individuāla atbalsta programma
Ja parastā intervence nav devusi pietiekamu progresu, nepieciešama:

daudz intensīvāka;
strukturētāka;
individuāli pielāgota pieeja.

Parasti efektīvākā palīdzība ietver:

sistemātisku fonoloģisko treniņu;
multisensorās metodes;
regulāras individuālās nodarbības;
ļoti mazu mācību soļu principu;
biežu atkārtošanu un automatizāciju.

Atbalsta pasākumi skolā
Ja ir noteikti specifiski mācīšanās traucējumi, bērns var saņemt:

pagarinātu darba izpildes laiku;
uzdevumu nolasīšanu priekšā;
samazinātu rakstīšanas apjomu;
tehnoloģiskos palīglīdzekļus;
individuālu mācību plānu;
atbalsta personālu.

Emocionālā palīdzība
Ilgstošas lasīšanas grūtības ļoti bieži ietekmē:

pašvērtējumu;
motivāciju;
trauksmi;
attieksmi pret skolu.

Tāpēc bērnam īpaši svarīgi:

nejust kaunu;
netikt salīdzinātam ar citiem;
saņemt pozitīvu atbalstu;
piedzīvot arī panākumus.

Fonoloģiskās izpratnei veicināšanai bērns mācās:

sadzirdēt skaņas vārdos;
sadalīt vārdus zilbēs;
noteikt pirmo vai pēdējo skaņu;
savienot skaņas vārdos.

Fonēmu apzīmējums sakrīt ar burtu un to mācīšanās notiek pakāpeniski, ar daudz atkārtojumiem. Šeit svarīgi, ka iesaistītas vairākas maņas vienlaikus:

redze,
dzirde,
kustības,
tauste.

Piemēri:

rakstīšana smiltīs,
burtu veidošana no plastilīna,
zilbju plaukšķināšana,
kustību izmantošana skaņu apguvē.

Lasītmācīšanai jābūt strukturētai, balståoties uz:

sistemātisku pieeju;
secīgu mācīšanu;
regulāru atkārtošanu;
automatizāciju.

Šādu pieeju arī śniedz Acadience lasītprasmes veicin’āšanas atbalsta materiāli un intervences nodarbību materiālu komplekts.

Mūsdienās ļoti palīdzošas ir tehnoloģjas:

audiogrāmatas,
teksta lasītāji,
runas sintēze,
interaktīvas lasīšanas programmas.
Latvijā izmanto arī tādus rīkus kā “Hugo” un “Brunomaster”.

Disleksijas gadījumā svarīgākais nav piespiest bērnu “vairāk lasīt”, bet gan palīdzēt smadzenēm citādi apstrādāt valodu, tāpēc bērnam nepieciešams:

emocionāls atbalsts;
pacietība;
mācīšana bez kaunināšanas;
regulāra prakse;
individuāla pieeja;
saprotoši pieaugušie.

Agrīna palīdzība var ievērojami uzlabot lasīšanas prasmes un mazināt grūtības arī pieaugušā vecumā.

Disleksija nav slinkums, neaudzinātība vai intelekta trūkums. Tā ir atšķirīga smadzeņu darbība, kas ietekmē lasīšanu un rakstīšanu. Ar piemērotām metodēm, profesionālu atbalstu un pacietīgu darbu bērni ar disleksiju var veiksmīgi mācīties, attīstīt savus talantus un sasniegt augstus rezultātus dzīvē.

Disleksiju var ļoti būtiski mazināt un kompensēt, lai cilvēks veiksmīgi lasītu, rakstītu, mācītos un strādātu. Taču svarīgi saprast: disleksiju parasti neuzskata par slimību, kuru “izārstē” pilnībā. Tā drīzāk ir citāda smadzeņu darbības īpatnība, ar kuru iespējams iemācīties ļoti labi sadzīvot.

Daudzi bērni un pieaugušie ar disleksiju: iemācās lasīt tekoši un veiksmīgi iegūst izglītību. Īpaši labus rezultātus dod:

agrīna problēmas pamanīšana;
regulāri individuāli lasītmācīšanas treniņi;
strukturēta lasītmācīšana;
multisensorās metodes;
emocionāls atbalsts un vide bez kaunināšanas.

Smadzenes ir plastiskas — tās spēj veidot jaunus neironu savienojumus. Pētījumi rāda, ka piemērota apmācība var būtiski uzlabot lasīšanas procesus pat pieaugušā vecumā.

Lasīšanas grūtības saglabājas vieglākā formā visu dzīvi, kas var izpausties kā lēnāka lasīšana, konsekventas pareizrakstības kļūdas un nogurums lasot lielus tekstus.

Apkopojums izmantojot MI iepriekšējam tekstam par metodēm, kas veicina lasītprasmes attīstību disleksijas kā arī lasīšanas grūtību/traucējumu gadījumā.

Kā var palīdzēt vecāks savam bērnam, kuram ir grūtības apgūt lasīšanu?

Sākt ar vienkāršu zilbju automatizēšanu un ātru to atpazīšanu, parastitas ir viens no efektīvākajiem ceļiem lasītprasmes attīstīšanai bērnam, kurš:

pazīst burtus;
ir laba vizuālā uztvere;
ir pavājināta darba atmiņa un mehāniskā atmiņa;
grūti diferencē īsos/garos patskaņus;
nepievērš uzmanību mīkstinājuma zīmēm;
vēl nelasa, savelkot burtus zilbēs.

Šādā situācijā bieži problēma nav burtu pazīšanā, bet gan automatizētā burtu–skaņu savienošanā un skaņu secības noturēšanā darba atmiņā. Ja darba atmiņa ir vājāka, bērnam ir grūti paturēt prātā pirmo skaņu, kamēr pievieno otro un trešo.

Kāpēc zilbju automatizēšana palīdz?

Ja bērns iemācās zilbi "ma" atpazīt kā vienu veselumu, viņam vairs nav katru reizi jāapstrādā:

m → /m/
a → /a/
ma

Tas samazina darba atmiņas slodzi. Vēlāk vārdu "mamma" viņš var uztvert kā:

ma + ma

nevis sešu atsevišķu darbību virkni.

Tāpēc vingrinājumi, kuros bērns daudzu zilbju vidū ātri atrod konkrētu zilbi ("ma"), ir ļoti lietderīgi.

Piemēram:

ma	sa	la	me	ma	na

Uzdevums:

atrodi visas "ma";
apvelc;
nosauc pēc iespējas ātrāk.

Tas trenē vizuālo atpazīšanu un automatizāciju.

1. Atvērtās zilbes (līdzskanis un patskanis)

Vispirms automatizēt atvērtās zilbes, ieteicams ar “garajiem” jeb ilgstošāk skanošajiem līdzskaņiem

ma, me, mi, mo, mu

la, le, li, lo, lu

na, ne, ni, no, nu

ra, re, ri, ro, ru (izslēgt skaņu R, ja tā sagādā izrunas grūtības bērniem, visma sākumposmā)

Mērķis šādiem vingrinājumiem ir attīstīt zilbju automatizāciju, lai bērns tās nosauc gandrīz momentāni.

Var veidot tabulas:

ma	me	mi	mo
la	le	li	lo
na	ne	ni	no

Lasīt rindās, kolonnās, jauktā secībā.

2. Zilbju diskriminācija

Ja ir laba vizuālā uztvere var izmantot salīdzināšanu vai konkrētu zilbju meklēšana zilbju jūklī.

Svarīgi sākumā strādāt ar ļoti mazu materiāla apjomu, pakāpeniski palielinot apjomu.

Šāds vingrinājums:

veicina automātisku zilbju atpazīšanu;
mazina darba atmiņas slodzi;
sagatavo ceļu plūstošākai lasīšanai.

3. Garie un īsie patskaņi

Nedot visus patskaņus uzreiz, bet strādāt pa pāriem:

a – ā

Piemēram:

ma – mā

Laba vizuālā uztvere bieži palīdz iegaumēt šīs atšķirības.

4. Vārdu veidošana no zināmām zilbēm

Kad "ma", "la", "sa" kļūst automātiskas, zilbes savaient vienkāršos diczilbju vārdos.

ma-la

sa-la

Svarīgi ir nevis burtot, bet nosaukt uzreiz zilbes un savienot jau gatavas zilbes.

Vizuāls plāns vecākam sava bērna lasītprasmes veicināšanai sākumposmā, ko izstrādājusi Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālā pedagoģe ar MI palīdzību.

ATSAUKCES:

Latvijas Universitate, M.Raščevska, S. Umbraško, A. Vamale, M. Orlovska, M. Sokolova-Nazerenko, Lasītprasmes veicināšana. Acadience tests un nodarbību materiāli.

Bennett A. Shaywtz u.c., Disruption of posterior brain systems for reading in children with developmental dyslexia, 2002

Eraldo Paulesu, Reading the dyslexic brain: multiple dysfunctional routes revealed by a new meta-analysis of PET and fMRI activation studies, 2014

Rotaļdarbības nozīme bērna attīstībā.

Tue, 02 Jun 2026 17:11:00 +0000

Rotaļa agrīnā bērnībā ir viens no nozīmīgākajiem mācīšanās un attīstības veidiem. Tā nodrošina bērnam dabisku, motivējošu un emocionāli drošu vidi, kurā iespējams apgūt jaunas prasmes, veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un izzināt apkārtējo pasauli. Tādēļ dažādu jomu speciālisti, tostarp pedagogi, ABA terapeiti, logopēdi, ergoterapeiti un citi attīstības speciālisti, rotaļdarbību bieži izmanto kā galveno līdzekli bērna komunikācijas, valodas un sociālo prasmju attīstīšanai.

Autisma gadījumā rotaļai ir īpaša nozīme, jo sociālā spēle ir cieši saistīta ar vairākām attīstības jomām, kurās autiskiem bērniem bieži novērojami izaicinājumi. Tās ietver sociālo mijiedarbību, komunikāciju, valodas attīstību un kopīgās uzmanības prasmes. Šo iemeslu dēļ rotaļā balstītas intervences jau ilgstoši ir būtiska daļa no dažādām autisma atbalsta programmām.

Lai labāk izprastu šādu intervenču nozīmi un efektivitāti, pētnieki veica apjomīgu zinātniskās literatūras pārskatu, kura mērķis bija apkopot un sistematizēt esošos pētījumus par rotaļā balstītām intervencēm autiskiem bērniem. Pētījuma autori vēlējās palīdzēt gan speciālistiem, gan ģimenēm orientēties plašajā pieeju klāstā, izvērtēt pieejamos pierādījumus un izstrādāt sistēmu, kas varētu atvieglot lēmumu pieņemšanu par piemērotākajām intervencēm konkrētam bērnam.

Pirms pētījuma uzsākšanas tika organizētas konsultācijas ar speciālistiem un autistiskiem cilvēkiem, lai pārliecinātos, ka izvēlētā tēma ir aktuāla un nozīmīga praksē. Pēc tam pētnieki sistemātiski analizēja zinātnisko literatūru, pārmeklējot septiņas starptautiskas datubāzes un atlasot recenzētus pētījumus par rotaļā balstītām intervencēm autiskiem bērniem vecumā no diviem līdz astoņiem gadiem. Analīzē tika vērtēta intervenču ietekme uz valodu, komunikāciju un sociālajām prasmēm. Kopumā pārskatā tika iekļauti 388 pētījumi, padarot to par vienu no plašākajiem pārskatiem šajā jomā.

Rezultāti parādīja, ka rotaļdarbība ir ļoti plaši izmantota pieeja autisma intervencēs. Pētījumos rotaļa visbiežāk kalpoja kā dabiska vide mācībām, kur bērni varēja apgūt un praktizēt sociālās prasmes. Sociālās spēles prasmes bija biežākais terapijas mērķis, taču daudzos gadījumos vienlaikus tika novēroti uzlabojumi arī citās attīstības jomās, tostarp komunikācijā, sociālajā mijiedarbībā, valodā un spēles prasmēs.

Vienlaikus pārskats atklāja arī vairākus būtiskus aspektus par pētījumu kvalitāti un raksturu. Aptuveni piektdaļa no visiem pētījumiem bija randomizēti kontrolētie pētījumi, kas tiek uzskatīti par vienu no uzticamākajiem zinātniskās izpētes veidiem. Tomēr vairāk nekā pusei pētījumu bija ļoti neliels dalībnieku skaits, bieži vien desmit vai mazāk bērnu. Tāpat tika konstatēts, ka meitenes un dažādu etnisko vai sociālo mazākumgrupu bērni pētījumos bija nepietiekami pārstāvēti.

Pārskatā tika identificēta arī ievērojama intervenču daudzveidība. Rotaļā balstītas pieejas ietvēra biheiviorālās metodes, attīstības pieejas, vecāku vadītas programmas, individuālās terapijas un grupu nodarbības. Tas apliecina, ka rotaļdarbība nav viena konkrēta metode, bet gan plaša pieeju grupa, kuru iespējams integrēt dažādos terapijas modeļos.

Viena no svarīgākajām pētījuma atziņām bija secinājums, ka rotaļa autisma intervencēs var pildīt vairākas atšķirīgas funkcijas. Pirmkārt, rotaļa var kalpot kā vide mācībām, kur bērns dabiskā un motivējošā situācijā apgūst komunikācijas un sociālās prasmes. Otrkārt, rotaļa pati par sevi var būt attīstības mehānisms, kas veicina simboliskās domāšanas, sociālās izpratnes, valodas un emocionālās regulācijas attīstību. Treškārt, rotaļdarbība bieži tiek izmantota kā daļa no plašākām terapijas programmām, piemēram, ABA vai attīstības pieejās balstītās intervencēs.

Šie secinājumi ir nozīmīgi gan speciālistiem, gan vecākiem, jo palīdz labāk izprast rotaļas lomu bērna attīstībā. Pētījums uzsver, ka rotaļa nav tikai izklaide vai brīvā laika pavadīšanas veids. Spēles laikā bērns apgūst prasmes, kas ir būtiskas viņa turpmākajai attīstībai un sociālajai funkcionēšanai. Īpaši autiskiem un neverbāliem bērniem rotaļa var būt efektīvs veids, kā palielināt motivāciju, mazināt stresu, veidot kontaktu ar pieaugušajiem un radīt dabiskas komunikācijas situācijas.

Šīs atziņas labi ilustrē ikdienas darbs agrīnajā ABA intervencē. Daudziem cilvēkiem mācīšanās asociējas ar sēdēšanu pie galda, uzdevumu pildīšanu, kartītēm un redzamiem rezultātiem. Tomēr agrīnā bērnībā, īpaši strādājot ar autiskiem vai neverbāliem bērniem, spēle bieži ir galvenais mācīšanās veids. Tāpēc tas, kas no malas var izskatīties kā vienkārša spēlēšanās ar bumbiņām, ABA terapeitam var būt mērķtiecīgs darbs pie vairāku attīstības prasmju apguves vienlaikus.

Piemēram, situācijā, kad bērns met bumbiņas tornī un vēro, kā tās izkrīt ārā, viņš apgūst cēloņu un seku sakarības. Bērns sāk saprast, ka viņa darbībai ir paredzams rezultāts – ja bumbiņa tiek iemesta tornī, tā nokrīt lejā, rada skaņu un izripo ārā. Vienlaikus viņš iegūst bagātīgu sensoru pieredzi, jo redz kustību, dzird skaņas un vēro bumbiņas ceļu. Daudziem autiskiem bērniem šāda pieredze ir īpaši motivējoša un palīdz ilgāk noturēt uzmanību.

Spēles laikā veidojas arī kopīga uzmanība. Bērns un terapeits fokusējas uz vienu aktivitāti, dalās interesē par notiekošo un iesaistās kopīgā darbībā. Tieši kopīga uzmanība ir viens no svarīgākajiem sociālās komunikācijas pamatiem. Kad terapeits atkārto vārdus vai skaņas, piemēram, “bum bum” vai “bumba”, bērns pakāpeniski sāk sasaistīt dzirdēto valodu ar konkrētiem objektiem un notikumiem.

Ja bērns pats atkārto dzirdētās skaņas vai vārdus, viņš trenē imitācijas prasmes, runas motoriku un komunikācijas iniciēšanu. Šie šķietami mazie soļi ir ļoti nozīmīgi, jo valodas attīstība bieži sākas tieši ar skaņu atdarināšanu.

Svarīgs brīdis rodas arī tad, kad terapeits uz laiku paņem bumbiņas un jautā: “Ko tu gribi?” Ja bērns norāda uz bumbu ar pirkstu, tas jau ir komunikācijas akts. Viņš parāda, ka saprot – ar savu rīcību var ietekmēt citu cilvēku un iegūt sev vēlamo. ABA terminoloģijā šo prasmi sauc par pieprasīšanu jeb manding. Norādīšanas žests ir funkcionāla komunikācija un bieži vien ļoti nozīmīgs solis ceļā uz runas attīstību.

Neverbāliem bērniem komunikācija sākas vēl pirms vārdu lietošanas. Skatiens, norādīšana, skaņu atkārtošana, gaidīšana un pievēršanās pieaugušajam ir komunikācijas mēģinājumi, kurus terapeits apzināti pamana un pastiprina. Tā bērns pamazām iemācās, ka komunikācijai ir jēga un ka viņa centieni tiek saprasti.

Spēlē tiek trenēta arī sociālā mijiedarbība. Bērns gaida savu kārtu, terapeits atdod bumbiņas, un veidojas vienkārša, bet svarīga maiņu jeb “turn-taking” struktūra. Šādas sociālās spēles palīdz attīstīt sadarbību, pacietību un izpratni par komunikāciju ar citiem cilvēkiem.

ABA speciālisti īpašu uzmanību pievērš tieši šiem mazajiem attīstības soļiem, jo bērnu progress bieži nenotiek lielos lēcienos. Norādīšana uz bumbu šodien var pārtapt par skaņu “ba” rīt, pēc tam par vārdu “bumba”, bet vēlāk par teikumu “gribu bumbu”. Katrs nelielais sasniegums kļūst par pamatu nākamajam.

Tāpēc labs ABA terapeits spēlē saskata daudz vairāk nekā vienkāršu izklaidi. Vienā aktivitātē iespējams attīstīt uzmanību, komunikāciju, prasīšanu, gaidīšanu, imitāciju, valodu, sociālās prasmes, motoriku un emocionālo regulāciju. Īpaši agrīnā vecumā svarīgāk par akadēmiskām prasmēm bieži ir tas, vai bērns vēlas sadarboties, pieņem pieaugušo savā spēlē, izrāda iniciatīvu un sāk interesēties par cilvēkiem.

Tieši tādēļ kvalitatīvs agrīnās intervences darbs bieži izskatās pēc spēles. Terapeits vispirms veido attiecības, motivāciju, komunikāciju un kopīgu uzmanību, jo šīs prasmes kļūst par pamatu tālākai mācīšanās attīstībai. Lai gan no malas var šķist, ka bērns vienkārši spēlējas ar bumbiņām, patiesībā viņš vienlaikus apgūst daudzas prasmes, kas vēlāk palīdzēs viņam sazināties, mācīties un veiksmīgāk iesaistīties apkārtējā pasaulē.

Noslēgumā var secināt, ka gan zinātniskie pētījumi, gan praktiskā pieredze norāda uz rotaļdarbības centrālo lomu autisma intervencēs. Rotaļa nav pretstats mācībām – tā ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā mazi bērni apgūst komunikāciju, sociālo mijiedarbību un citas attīstībai būtiskas prasmes. Tādēļ rotaļā balstītas pieejas ir vērtīgs instruments gan speciālistiem, gan ģimenēm, plānojot bērna attīstības atbalstu un veicinot viņa pilnvērtīgu iesaisti sociālajā vidē.

Pētījumi:

Play-based interventions to support social and communication development in autistic children aged 2–8 years: A scoping review

Jenny L. Gibson, Emma Pritchard

https://journals.sagepub.com/doi/full/10.1177/23969415211015840?__cf_chl_tk=y.ndua1nK51SdNeEWeZ73Y6qjR983mZ7Hf3MEbgNIMs-1780382375-1.0.1.1-k32jYCdCW0m3fVBHyj4ZIk6PIIeiGN3N5PPoeR5LIfI&utm_source=chatgpt.com

Dažreiz pārmaiņas sākas ar pavisam vienkāršu lietu — iztaisnot plecus, pacelt skatienu un ieelpot dziļāk

Wed, 27 May 2026 07:53:00 +0000

“Upright posture improves affect and fatigue in people with depressive symptoms” pētījumā tika pētīts, vai ķermeņa poza var ietekmēt emocionālo stāvokli cilvēkiem ar depresijas simptomiem. Pētījuma pamatideja ir tāda, ka depresijai bieži raksturīga salīkusi, nolaista poza, mazāka kustīgums un nogurums. Šādas pazīmes jau vēsturiski tika uzskatītas par svarīgiem depresijas indikatoriem.

Pētnieki balstās uz iemiesotās kognīcijas (embodied cognition) teoriju, kas skaidro, ka ķermenis un psiholoģiskais stāvoklis savstarpēji ietekmē viens otru. Tas nozīmē, ka ne tikai emocijas ietekmē ķermeņa valodu, bet arī poza var ietekmēt emocijas, domāšanu un pašsajūtu.

Iepriekšējie pētījumi parādīja, ka taisna poza veselīgiem cilvēkiem var palielināt pašpārliecinātību, uzlabot garastāvokli, samazināt stresu un veicināt pozitīvāku domāšanu. Turpretī salīkusi poza apgrūtina pozitīvu atmiņu atsaukšanu un ir saistīta ar negatīvām emocijām.

Šajā pētījumā piedalījās 61 cilvēks ar viegliem vai vidēji smagiem depresijas simptomiem. Dalībnieki tika nejauši sadalīti divās grupās: viena grupa sēdēja savā ierastajā pozā, bet otrai tika palīdzēts uzturēt taisnu pozu. Pēc tam dalībnieki veica stresa uzdevumu – publiskas runas testu.

Rezultāti parādīja, ka cilvēkiem taisnā pozā bija:

lielāks pozitīvais emocionālais uzbudinājums,
mazāks nogurums,
aktīvāka runa (vairāk izrunātu vārdu),
mazāka koncentrēšanās uz sevi (retāk lietots vietniekvārds “es”).

Tajā pašā laikā dažas atšķirības nebija statistiski nozīmīgas, un pētījums bija īslaicīgs, tāpēc secinājumi jāvērtē piesardzīgi.

Kopumā pētījums liecina, ka vienkārša pozas koriģēšana var pozitīvi ietekmēt emocionālo pašsajūtu cilvēkiem ar depresijas simptomiem. Taisnas pozas uzturēšana var būt vienkārša, droša un pieejama papildmetode līdzās citām ārstēšanas formām.

Pētījums sniedz sākotnējus pierādījumus, ka taisnas pozas uzturēšana var palīdzēt uzlabot emocionālo stāvokli un mazināt nogurumu depresijas simptomu gadījumā. Tomēr nepieciešami plašāki un ilgtermiņa pētījumi, īpaši ar cilvēkiem, kuriem ir klīniski diagnosticēta depresija.

Pētījums netieši atbalsta ideju, ka arī veselam cilvēkam poza var ietekmēt pašsajūtu, taču tas nepierāda, ka taisna poza būtiski “padarīs laimīgāku” cilvēku bez depresijas.

Rakstā minēti vairāki agrāki pētījumi ar dalībniekiem bez veselības grūtībām, kuros taisna vai atvērta poza bija saistīta ar:

labāku garastāvokli,
lielāku pašpārliecinātību,
zemāku stresu,
augstāku enerģijas līmeni,
vieglāku pozitīvu atmiņu atsaukšanu.

Tas nozīmē, ka ķermenis un prāts darbojas divvirzienu attiecībās — emocijas ietekmē pozu, bet poza var nedaudz ietekmēt emocijas.

Depresijas gadījumā cilvēkiem bieži jau ir:

salīkusi poza,
nogurums,
psihomotorā palēnināšanās.

Tāpēc taisnas pozas ieviešana var dot lielāku efektu, jo tā maina izteiktu negatīvu modeli. Veselam cilvēkam, kurš jau funkcionē normāli, uzlabojums, visticamāk, būs:

smalkāks,
īslaicīgāks,
vairāk situatīvs (piemēram, pirms prezentācijas vai stresa situācijā).

Svarīgi nepārspīlēt secinājumus. Šis pētījums nesaka:
❌ “Sēdi taisni un būsi laimīgs.”
❌ “Depresiju var izārstēt ar pozu.”

Poza var būt viens neliels faktors, kas ietekmē pašsajūtu, enerģiju un domāšanas stilu.

Piemēram, veselam cilvēkam taisnāka poza var:

palīdzēt justies modrākam,
samazināt “noguruma sajūtu” ilgstošā darbā,
palielināt pārliecību sociālās situācijās,
mazliet mazināt stresu.

Pozas uzlabošana var palīdzēt labsajūtai un enerģijai, īpaši kombinācijā ar:

kustībām,
miegu,
fiziskām aktivitātēm,
elpošanu,
sociālu kontaktu.

Vienkāršāk sakot: veselam cilvēkam poza, iespējams, nedaudz ietekmē garastāvokli un enerģiju, bet depresijas gadījumā šī ietekme var būt izteiktāka, jo poza ir daļa no pašas slimības simptomiem.

Vairāk lasi pētījumu Upright posture improves affect and fatigue in people with depressive symptoms

Kā tikt galā ar bērna dusmu lēkmi bez kliegšanas

Thu, 21 May 2026 07:26:00 +0000

Bērna dusmu lēkmes var izsist no līdzsvara pat mierīgākos vecākus. Kliegšana, raudāšana, mantu mētāšana vai atteikšanās sadarboties bieži liek justies bezspēcīgam. Daudzi vecāki pēc šādām situācijām izjūt vainas sajūtu: “Kāpēc es atkal pacēlu balsi?” vai “Vai es kaut ko daru nepareizi?”

Taču patiesība ir vienkāršāka, nekā šķiet — bērna dusmu lēkmes nav sliktas uzvedības demonstrācija vai manipulācija. Īpaši mazākiem bērniem tās bieži ir veids, kā paust emocijas, ar kurām viņi vēl neprot tikt galā.

Labā ziņa? Ir iespējams palīdzēt bērnam pārdzīvot dusmu lēkmi bez kliegšanas un soda.

Kāpēc bērni piedzīvo dusmu lēkmes?

Dusmu lēkmes visbiežāk rodas tad, kad bērna emocionālās spējas nespēj tikt līdzi situācijai. Mazs bērns vēl tikai mācās:

saprast savas emocijas,
nosaukt tās vārdos,
nomierināties patstāvīgi,
pieņemt vilšanos vai robežas.

Dusmas bieži ir tikai redzamā daļa. Zem tām var slēpties:

nogurums,
izsalkums,
pārslodze,
bailes,
vilšanās,
vajadzība pēc uzmanības vai drošības sajūtas.

Kad bērns eksplodē emocionāli, viņa smadzenes tajā brīdī nav gatavas loģiskai sarunai vai lekcijai par uzvedību.

Pirmais solis: nomieriniet sevi

Tas var šķist netaisnīgi — kāpēc man jānomierinās, ja bērns kliedz? Taču bērni ļoti spēcīgi reaģē uz pieaugušā emocionālo stāvokli.

Ja jūs paceļat balsi, bērna nervu sistēma bieži aktivizējas vēl vairāk. Tas nozīmē intensīvāku raudāšanu, pretošanos vai agresiju.

Pamēģiniet sev uzdot vienu jautājumu:

“Kas man šobrīd ir svarīgāks — uzvarēt situācijā vai palīdzēt bērnam nomierināties?”

Dažas vienkāršas stratēģijas:

ieelpojiet dziļāk pirms reaģējat,
pasakiet sev: “Tas pāries”,
runājiet klusāk, nevis skaļāk,
atkāpieties par soli, ja jūtat, ka tūlīt zaudēsiet pacietību.

Bērnam vajadzīgs mierīgs pieaugušais, nevis ideāls pieaugušais.

Dabiskākā un plūstošākā versija latviski sociālajiem tīkliem varētu būt:

Kā palīdzēt bērnam nomierināties, ja viņš negrib apskāvienus?

💛 Paliec tuvumā — neuzspied fizisku kontaktu, bet esi blakus.
💛 Saglabā mieru — tava nervu sistēma palīdz bērnam nomierināties.
💛 Nosauc emocijas vārdā — “Es redzu, ka tu esi dusmīgs/sarūgtināts.”
💛 Palīdzi, kad bērns ir gatavs — dažreiz visvairāk vajag drošu klātbūtni, nevis risinājumu uzreiz.

Nesāciet audzināšanas lekciju dusmu kulminācijā

Kad bērns ir emocionālā sabrukuma vidū, nav īstais brīdis frāzēm:

“Beidz uzvesties!”
“Nomierinies tūlīt!”
“Par ko tu vispār raudi?”
“Lielie bērni tā nedara.”

Brīdī, kad emocijas ir pārņēmušas bērnu, viņš bieži nespēj dzirdēt argumentus.

Tā vietā palīdz vienkāršas, mierīgas frāzes:

“Es redzu, ka tev šobrīd ir ļoti grūti.”
“Tu esi dusmīgs, jo neizdevās.”
“Es esmu šeit kopā ar tevi.”
“Kad būsi gatavs, mēs atradīsim risinājumu.”

Tas nenozīmē piekāpties vai atļaut visu. Tas nozīmē palīdzēt bērnam nomierināt nervu sistēmu.

Pieņemiet emocijas, bet saglabājiet robežas

Svarīgi atcerēties: emocijas ir pieņemamas, bet ne visa uzvedība.

Piemēram:

❌ “Beidz dusmoties!”
✅ “Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Sist nedrīkst. Es palīdzēšu tev nomierināties.”

❌ “Pārstāj kliegt!”
✅ “Tu esi ļoti sarūgtināts. Kad būsi gatavs, es tevi uzklausīšu.”

Šāda pieeja palīdz bērnam saprast:

viņa emocijas ir drošas un pieņemamas;
robežas joprojām pastāv.

Ko darīt publiskā vietā?

Dusmu lēkmes veikalā vai rotaļu laukumā ir īpaši izaicinošas. Apkārtējo skatieni rada vēl lielāku stresu.

Svarīgākais — neatrisiniet situāciju “skatītāju dēļ”.

Mēģiniet:

pietupties bērna līmenī,
runāt mierīgā balsī,
samazināt apkārtējos stimulus (ja iespējams, pāriet klusākā vietā),
koncentrēties uz bērnu, nevis citu viedokļiem.

Jūsu mērķis nav panākt tūlītēju klusumu. Mērķis ir palīdzēt bērnam atgūt līdzsvaru.

Pēc dusmu lēkmes — runājiet, nevis sodiet

Kad bērns ir nomierinājies, ir īstais laiks sarunai.

Uzdodiet vienkāršus jautājumus:

“Kas tevi tik ļoti sadusmoja?”
“Ko mēs nākamreiz varētu darīt citādi?”
“Kā es tev varu palīdzēt?”

Šajos brīžos bērni mācās emocionālo regulāciju.

Un ja tomēr uzkliedzat?

Jūs neesat vienīgais. Daudzi vecāki reizēm zaudē pacietību.

Svarīgākais nav būt perfektam — svarīgākais ir labot saikni.

Var pateikt:
“Es sadusmojos un uzkliedzu. Man nevajadzēja tā reaģēt. Piedod. Mēģināsim vēlreiz.”

Tas māca bērnam ļoti svarīgu prasmi: kļūdas var labot.

Dusmu lēkmes nav zīme, ka jūsu bērns ir “grūts” vai ka jūs esat slikts vecāks. Tās ir bērna attīstības daļa un iespēja mācīties emociju regulēšanu.

Kad pieaugušais spēj saglabāt mieru, nosaukt emocijas vārdā un saglabāt drošas robežas, bērns pamazām iemācās darīt to pašu.

Mazāk kliegšanas nenozīmē mazāk robežu. Tas nozīmē vairāk saiknes, vairāk izpratnes un mierīgāku vidi visai ģimenei.

DIR® / Floortime un ABA

Tue, 28 Apr 2026 13:49:00 +0000

DIR/Floortime pieeja arvien biežāk tiek integrēta audiologopēdiskajā praksē, jo tā ļauj skatīties uz bērna komunikācijas attīstību ne tikai kā uz valodas prasmju apguvi, bet kā uz plašāku sociāli emocionālās mijiedarbības procesu. Audiologopēds, kurš ir sertificēts DIR/Floortime pieejā, strādā ar bērnu, balstoties uz attiecībām, bērna iniciatīvu un individuālajām sensorajām un attīstības īpatnībām, veidojot drošu vidi komunikācijas attīstībai.

Šāda speciālista darba centrā ir bērna iesaiste dabiskā mijiedarbībā, bieži izmantojot rotaļu, emocijas un kopīgu uzmanību kā galvenos komunikācijas attīstības instrumentus. Audiologopēds izmanto DIR/Floortime principus, lai palīdzētu bērnam attīstīt ne tikai runu vai skaņu izrunu, bet arī spēju veidot kontaktu, saprast sociālos signālus un pakāpeniski paplašināt komunikācijas iespējas ikdienas situācijās.

Svarīga šādas pieejas iezīme ir individuāls, bērnam pielāgots atbalsts, kur terapija netiek balstīta tikai uz strukturētiem uzdevumiem, bet gan uz attiecību veidošanu un motivāciju. Audiologopēds kā sertificēts DIR/Floortime speciālists strādā ciešā sadarbībā ar vecākiem, lai šīs attīstības stratēģijas tiktu pārnestas arī uz ikdienas vidi, tādējādi veicinot bērna komunikācijas un sociālās attīstības nepārtrauktību.

Kas tad ir DIR/Floortime pieeja?

DIR® (Developmental, Individual-differences, Relationship-based) ir pieeja, kas palīdz izprast, kā cilvēks aug, mācās un mijiedarbojas ar pasauli. DIR uzsver, ka katrs cilvēks ir unikāls un attīstās atšķirīgā tempā.

DIR balstās uz trim pamatprincipiem:

D (attīstība) – kur cilvēks atrodas attīstības procesā un kā tas turpinās
I (individuālās atšķirības) – kā cilvēks uztver, apstrādā un reaģē uz pasauli
R (attiecības) – kā attiecības veicina attīstību

DIR uzsver sociāli emocionālās attīstības nozīmi visā dzīves laikā un attiecību lomu kā galveno attīstības virzītāju.

DIR/Floortime ir DIR modeļa praktiskais pielietojums, kur

bērns vada spēli un mijiedarbību
pieaugušais seko bērna interesēm
attīstība notiek caur attiecībām un emocionālu saikni

Neliela atkāpe, lai izprastu ABA (Applied Behavior Analysis) un DIR/Floortime kopīgo un atšķirīgo un kāpēc abas ir piemērotas darbam ar bērniem, kuriem ir attīstības grūtības.

ABA ir uzvedībā balstīta, strukturēta mācīšanās pieeja, kas

sadala prasmes mazākos soļos
māca caur atkārtošanu
izmanto pastiprināšanu (piemēram, balvas)
fokusējas uz konkrētu uzvedību maiņu

ABA mērķis ir iemācīt konkrētas prasmes (runu, pašaprūpi, uzvedību) un nostiprināt vēlamo uzvedību. Savukārt DIR/Floortime mērķis ir attīstīt komunikāciju un veicināt emocionālo regulāciju.

DIR/Floortime un ABA galvenās atšķirības

DIR/Floortime	ABA
Attiecības un emocijas	Uzvedība un prasmju mācīšana
Bērns vada procesu	Terapeits vada procesu
Mācīšanās caur spēli	Strukturēti uzdevumi
Iekšējā motivācija	Ārējā pastiprināšana
Elastīga pieeja	Strikti strukturēta pieeja
Attīstības pamats	Konkrētu prasmju apguve

Taču abas pieejas palīdz bērniem ar attīstības grūtībām, tās ir individualizētas un veicina attīstības progresu. Svarīgs punkts, ka abas pieejas iesaista vecākus un speciālistus. Ja tiek uzsākts darbs ar jaunāka vecuma bērnu vai bērnu ar izteiktu izvairīšanās uzvedību, lai veidotu pozitīvu komunikāciju un sadarbību ar bērnu, Floortime ir ieteicams kā sākotnējā pieeja. Pamazām pievieno ABA, kad bērns jau spēj iesaistīties mijiedarbībā un gatavs strukturētai prasmju mācīšanai.

Sods ABA skatījumā

Tue, 28 Apr 2026 13:43:00 +0000

ABA (Applied Behavior Analysis) pieeja sodam ir balstīta uzvedības analīzes principos, kur galvenais mērķis ir samazināt nevēlamu uzvedību un vienlaikus veicināt alternatīvas, sociāli pieņemamas uzvedības formas.

ABA uzsver pastiprinājumu (atlīdzību par vēlamu uzvedību), taču dažos gadījumos tiek izmantoti arī sodīšanas paņēmieni, lai samazinātu problemātisku uzvedību, ja citi līdzekļi nav pietiekami efektīvi.

ABA kontekstā “sods” nenozīmē emocionālu vai fizisku sodīšanu, bet gan jebkuru seku veidu, kas samazina konkrētas uzvedības atkārtošanos. Tas var būt, piemēram, uzmanības samazināšana pēc nevēlamas uzvedības vai noteiktu privilēģiju zaudēšana.

Mūsdienu ABA praksē arvien vairāk tiek uzsvērts, ka soda izmantošana notiek stingri procedurāli un tikai profesionālu speciālistu vadībā, kā arī vienmēr kombinācijā ar pozitīvu pastiprināšanu.

Mūsdienu profesionālajā pieejā ABA fokusējas uz ētisku un bērnam draudzīgu intervenci, kur prioritāte ir mācīt bērnam jaunas prasmes, nevis vienkārši apturēt nevēlamu uzvedību. Tāpēc sodīšana tiek uzskatīta par pēdējo līdzekli, un lielāks uzsvars tiek likts uz drošas, strukturētas un pozitīvas mācību vides veidošanu, kur bērns var attīstīties caur skaidrību, konsekvenci un pozitīvu atbalstu.

Atslābināts, Iesaistīts, Motivēts.

Wed, 22 Apr 2026 08:57:00 +0000

ABA praksē bieži tiek izmantots princips, ka bērns vislabāk mācās, ja ir trīs pamatstāvokļi:

Atslābināts (relaxed)

Bērns jūtas droši, nav trauksmes vai pārslodzes. Nervu sistēma ir “gatava mācīties”, nevis aizsargāties.

Iesaistīts (engaged)

Bērns pievērš uzmanību aktivitātei vai terapeitam — skatās, klausās, piedalās. Bez iesaistes mācīšanās nenotiek.

Motivēts (motivated)

Bērnam ir iemesls piedalīties — interese, pastiprinājums, vēlme iegūt kaut ko patīkamu.

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā ABA speciālistu supervīzors Lorenzo Todone arī uzsver, ka mācīšanās notiek efektīvi tikai tad, ja ir ievēroti šie trīs pamatprincipi, jo tikai bērnam:

ir motivācija (motivating operations),
bērns spēj pievērst uzmanību,
un nav traucējošu faktoru (stress, sensorā pārslodze).

Izaugsmes centra ABA speciālisti bieži šos trīs pamatstāvokļus izmanto kā “iekšējo check-list”, lai izprastu bērna gatavību apgūt jaunas prasmes:

Ja bērns raud vai izvairās → vispirms jāpanāk atslābums
Ja bērns neskatās / ignorē → jāveicina iesaiste
Ja bērns negrib sadarboties → jāpalielina motivācija

Tikai tad sākas efektīva mācīšana!

Imitācijas grūtības bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un ABA pieeja

Wed, 22 Apr 2026 07:48:00 +0000

Autiskā spektra traucējumi (AST) bieži saistīti ar grūtībām sociālajā komunikācijā, tostarp spēju atdarināt jeb imitēt citu cilvēku darbības. Imitācija ir būtiska prasme bērna attīstībā, jo tā veicina valodas apguvi, sociālo mijiedarbību un jaunu prasmju apgūšanu. Šajā kontekstā īpaša nozīme tiek piešķirta imitācijas mācīšanai Applied Behavior Analysis (ABA) nodarbībās.

Spoguļneironi ir neironu grupa, kas aktivizējas gan tad, kad indivīds pats veic darbību, gan tad, kad viņš novēro šo darbību citā personā. Šī sistēma tiek uzskatīta par vienu no mehānismiem, kas nodrošina imitāciju un empātiju.

Pētījumi liecina, ka bērniem ar AST spoguļneironu sistēma var darboties atšķirīgi. Jau agrīnā vecumā tas var izpausties kā samazināta spontāna imitācija – piemēram, bērns retāk atkārto pieaugušā kustības vai skaņas. Tas var ietekmēt arī valodas attīstību un sociālo mijiedarbību.

Imitācijas grūtības bērniem ar AST var būt saistītas ar neirobioloģiskiem faktoriem, tostarp spoguļneironu sistēmas īpatnībām, taču tās nevar pilnībā izskaidrot visus AST aspektus. Neskatoties uz to, imitācijas prasmes ir kritiski svarīgas attīstībai. Jāatzīmē, ka zinātniskajā vidē nav pilnīgas vienprātības par to, cik lielā mērā spoguļneironu disfunkcija izskaidro autismu. Daži pētnieki uzskata, ka tā ir tikai viena no daudzām iesaistītajām sistēmām.

ABA pieeja piedāvā efektīvus instrumentus šo prasmju mācīšanai, nodrošinot strukturētu, pakāpenisku un individuāli pielāgotu apmācību. Agrīna iejaukšanās un sistemātiska imitācijas trenēšana var būtiski uzlabot bērna spēju mācīties no apkārtējiem un iesaistīties sociālajā vidē.

Imitācija kalpo kā pamats:

valodas apguvei (atkārtojot skaņas un vārdus),
sociālajām prasmēm (atkārtojot sejas izteiksmes un žestus),
rotaļai un simboliskajai domāšanai.

Bērniem ar AST imitācijas prasmes bieži jāattīsta mērķtiecīgi, jo tās ne vienmēr attīstās spontāni.

ABA nodarbībās imitācija tiek mācīta sistemātiski:

vienkāršas kustības (piem., plaukstu sasitšana),
darbības ar priekšmetiem (piem., likt klucīti uz klucīša),
sejas izteiksmes un skaņas,
vēlāk – verbālā imitācija.

Svarīgi ir sākt ar bērnam interesējošām aktivitātēm, lai palielinātu motivāciju.

Imitācijas prasmes ir cieši saistītas ar runas un valodas attīstību, jo bērni lielā mērā apgūst valodu, atkārtojot dzirdēto un redzēto. Ja imitācija ir apgrūtināta, tas var tieši ietekmēt to, kā bērns iemācās skaņas, vārdus un komunikācijas principus.

Runas attīstība sākas ar skaņu imitāciju – bērns atkārto zilbes, intonāciju un vēlāk vārdus. Ja bērnam ir grūtības imitēt:

viņš retāk atkārto skaņas,
samazinās iespēja “trenēt” runas aparātu,
valodas attīstība var aizkavēties.

Tas nozīmē, ka imitācija ir kā “tilts” starp dzirdēto un paša producēto runu. Runas attīstība balstās uz spēju atdarināt. Ja bērns vēl neatkārto pat vienkāršas skaņas vai mutes, mēles kustības, tas nozīmē, ka vispirms jānostiprina pamatprasmes. Tas nav solis atpakaļ — tas ir nepieciešams posms, lai runa vispār varētu sākt attīstīties. Kad šīs prasmes sāk parādīties, tad iespējams saskatīt arī pirmos priekšnosacījumus runai. Tajā pašā laikā ABA negaida ar komunikāciju — ABA ievieš alternatīvus veidus, kā bērns var izteikt savas vajadzības (piemēram, žestus vai attēlus).

Valoda nav tikai vārdi – tā ir arī mijiedarbība. Bērni mācās:

kad runāt,
kā reaģēt,
kā izmantot žestus un sejas izteiksmes.

Šīs prasmes balstās uz spēju novērot un imitēt citus cilvēkus. Ja šī sistēma darbojas citādi (piemēram, saistībā ar mirror neuron system īpatnībām), bērnam var būt grūtāk “nolasīt” un atkārtot sociālos signālus.

Bērni ar AST bieži mācās vārdus, sasaistot:

pieaugušā darbību,
dzirdēto vārdu,
un paša mēģinājumu atkārtot.

Piemēram, pieaugušais saka “bumba” un vienlaikus to ripina – bērns imitē gan darbību, gan skaņu. Ja imitācija nenotiek, šī sasaite veidojas lēnāk.

ABA pieejā imitācija bieži ir viens no pirmajiem mācību mērķiem tieši tāpēc, ka tā:

veido pamatu verbālajai imitācijai (skaņu un vārdu atkārtošanai),
palīdz attīstīt uzmanību (joint attention),
atvieglo pāreju uz spontānu komunikāciju.

Praktiski tas varētu izskatīties šādi:

Sāk ar kustību imitāciju (sākumā imitācija ar priekšmetiem, jo tas ir vieg;āk, tad seko motorā imitācija piem., sasit plaukstas)
Pāriet uz skaņu imitāciju (piem., “ba”, “ma”, bet bieži sāk ar patskaņiem, jo tos ir vieglāk izteikt, vai arī veicina atkārtot skaņas, kuras bērns izsaka spontāni)
Tad uz vārdu un frāžu atkārtošanu (kas ir sarežģītākā apmācības daļa)

Šī pakāpeniskā pieeja palīdz bērnam izveidot saikni starp redzēto, dzirdēto un paša darbību.

Imitācija nav tikai viena prasme – tā ir pamatmehānisms, caur kuru bērns apgūst arī valodu. Ja bērnam ar AST imitācija ir apgrūtināta, tas var:

palēnināt runas attīstību,
ierobežot sociālo komunikāciju,
apgrūtināt jaunu vārdu apguvi.

Tāpēc mērķtiecīga imitācijas mācīšana, īpaši ABA pieejā, ir būtisks solis ceļā uz runas un valodas attīstību.

Ja interesē paplašināta informācija:

Denisse E. Rose, Generalized imitation and the mand: inducing first instances of speech in young children with autism
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0891422202001671?utm_source=chatgpt.com

Pētījumā tika pārbaudīts, vai motorās imitācijas secība pirms vokālās imitācijas palīdz nerunājošiem bērniem ar AST sākt runāt. Rezultāti parādīja, ka visi dalībnieki sāka vokalizēt, ja tika pielietota mērķtiecīga imitācijas apmācība, un šī prasme saglabājās arī pēc laika.

The Effects of Imitative Vs. Cognitive Methods on The Speech Development of Children With Autism
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3943057/?utm_source=chatgpt.com

Pētījums par imitācijas un kognitīvās Metožu noderīgumu valodas apguvē.

Justin H.G. Williams, Visual–auditory integration during speech imitation in autism
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0891422204000757?utm_source=chatgpt.com

Pētījums, kur apstiprinājās, ka apmācība vizuālās runas atpazīšanā bija efektīva, bērni ar AST varētu gūt pozitīvus rezultātus no multimodālām pieejām imitācijas terapijā un valodas apmācībā.

Inge-Marie Eigsti, Language acquisition in autism spectrum disorders: A developmental review
https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1750946710001327?utm_source=chatgpt.com

Arvien vairāk psiholingvistiski apmācītu pētnieku sāk pārbaudīt valodas apguves teorijas AST pētījumos, jo šie traucējumi raksturojas ar būtiskām atšķirībām spēju līmenī dažādās valodas, sociālajās un kognitīvajās jomās. Tādējādi AST ir kalpojis kā “dabiska laboratorija”, kurā iespējams izpētīt dažādas valodas apguves teorijas.

Intensīvā lasītmācīšanas metode

Tue, 14 Apr 2026 12:24:00 +0000

Mācību līdzeklis „Intensīvā lasītmācīšana” ir izveidots, balstoties uz vācu grāmatu „Ķīles lasītmācīšanas kurss”, to tulkojot un pielāgojot latviešu valodai.

Intensīvās lasīšanas latvisko variantu izstrādāja Raimonda Šuha un Beitāne, kuras bija arī Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālā pedagoga un uzvedības analītiķes Jolantas kolēģes. Jolanta apguva metodi no to izveidotājām un pielietojusi veiksmīgi metodi jau vairākus gadus.

Šīs pieejas pamatā ir būtisks princips – apzināta izvairīšanās no grūtībām, ievērojot pakāpeniskumu mācību procesā. Tas nozīmē, ka patskaņi un līdzskaņi, kā arī vārdu struktūras sarežģītība tiek ieviesti soli pa solim, atbilstoši bērna attīstības līmenim.

Lasītprasmes un rakstītprasmes apguve šajā metodē ir cieši savstarpēji saistīta. Lasīšanas procesā nepārtraukti mijas analīze un sintēze – bērns mācās gan sakārtot burtus atbilstoši dzirdētajām skaņām, gan lasīt vārdus, balstoties uz burtu secību. Tādējādi var secināt, ka bērns spēj izlasīt vārdus, ja viņš prot tos pareizi uzrakstīt, balstoties uz dzirdēto izrunu.

Svarīgs aspekts ir arī rakstīšanas process – ieteicams rakstīt ar zīmuli, lai kļūdas varētu nekavējoties izlabot. Tas palīdz bērnam izvairīties no neveiksmes sajūtas un vienmēr redzēt pareizu rezultātu. Tāpat sākotnējā posmā izvairās no vārdiem ar sarežģītiem ortogrāfijas noteikumiem, jo tie var radīt apjukumu un traucēt lasīšanas prasmju attīstību.

Nozīmīga loma šajā metodē ir skaņu žestiem, kurus dēvē arī par fononīmiku, žestu spēli vai lasīšanu ar pirkstiem. Šie žesti tiek lietoti vienlaikus ar skaņu izrunu, tādējādi veicinot vairāku maņu – redzes, dzirdes, kustību un sajūtu – iesaisti mācību procesā. Šāda pieeja balstās neiropsiholoģiskos pētījumos, kas uzsver dažādu uztveres un kustību procesu savstarpējo saistību un nozīmi lasīšanas apguvē.

Skaņu žesti pilda arī kompensējošu funkciju un īpaši efektīvi darbojas, ja tie tiek apgūti emocionāli piesaistošā veidā, piemēram, rotaļās. Tas ir īpaši nozīmīgi pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kuriem rotaļa joprojām ir būtiska mācību forma. Šādā veidā tiek attīstīta maņu atmiņa un nostiprināta skaņu un kustību saikne.

Bērnu individuālās attīstības īpatnības nosaka viņu mācību potenciālu, tāpēc svarīgi ir radīt daudzveidīgas un biežas lasīšanas iespējas jau agrīnā vecumā. Intensīvā lasītmācīšana ar skaņu žestu palīdzību ļauj bērnam ne tikai apgūt prasmes, bet arī izjust prieku par mācību procesu, būt ieinteresētam un aktīvi iesaistīties.

Turklāt skaņu žestu izmantošana veicina abu smadzeņu pusložu sadarbību, palīdz mazināt muskuļu sasprindzinājumu un uzlabo vispārējo ķermeņa koordināciju. Rezultātā tiek attīstīti svarīgi kognitīvie procesi – uztvere, domāšana, atmiņa un uzmanība.

Kopumā šī pieeja nodrošina bērnam drošu, pakāpenisku un emocionāli pozitīvu ceļu uz lasītprasmes apguvi.