Disleksija – kas tā ir, kā izpaužas un kā palīdzēt bērnam

Pamatojoties uz vairāk nekā 100 gadu ilgušiem pētījumiem, divdesmit pirmā gadsimta sākumā lasītprasme tika iekļauta vislabāk zinātniski pamatotajā Ketela-Horni-Kerola (KHK) intelektuālo spēju paplašinātajā modelī kā viena no spējām (Schneider, & McGrew, 2012). Lasītprasme nodrošina cilvēkam piekļuvi lingvistiskiem jeb verbāliem informācijas avotiem un vistiešākā veidā ir saistīta ar cilvēka apgūtajām zināšanām un pasaules izpratni. Tāpēc lasītprasme mūsdienās ir kognitīvās psiholoģijas un psiholingvistikas pētniecības fokusā, kas cenšas to saprast un noskaidrot, no kādām komponentēm tā sastāv, ar kādiem kognitīviem procesiem tā ir saistīta, kā tā attīstās. Savukārt psiholoģiski pedagoģiskās novērtēšanas teorētiķi, pamatojoties uz lasītprasmes detalizētu izpēti, izstrādā zinātniski pamatotus lasītprasmes mērījumu instrumentus.

Lasītprasmes attīstība ir cieši saistīta ar bērna valodas prasmēm. Īpaši nozīmīgs ir vārdu krājums, jo bērniem ir vieglāk apgūt lasīšanu, ja lasītie vārdi viņiem jau ir pazīstami un saprotami. Tāpēc agrīnā vecumā svarīgi veicināt valodas attīstību, sarunājoties ar bērnu, lasot priekšā un paplašinot viņa vārdu krājumu ikdienas situācijās.

Vienlaikus lasītprasmes apguvi ietekmē arī citas kognitīvās spējas. Nozīmīga loma ir vizuālajai uztverei, kas palīdz atšķirt un atpazīt burtus, vārdus un to izvietojumu telpā. Bērniem, kuriem vizuāli telpiskā uztvere attīstās lēnāk, var rasties grūtības precīzi atšķirt līdzīgus burtus vai iegaumēt to formas. Tas var apgrūtināt lasīšanas apguvi un prasīt papildu atbalstu mācību procesā.

Īpaši sarežģīti var būt burti, kuru formas ir līdzīgas, bet atšķiras pēc novietojuma, piemēram, p un d. Šādu simbolu atpazīšana prasa labi attīstītu telpisko uztveri. Pētījumi liecina, ka šīs prasmes turpina pilnveidoties bērnībā un pakāpeniski stabilizējas ap desmit gadu vecumu. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā katra bērna individuālo attīstības tempu un nepieciešamības gadījumā nodrošināt atbilstošu atbalstu lasītprasmes apguvē.

Lasītprasmes veicināšanai svarīga ir fonoloģiskās apziņas trenēšana. Bērna valodas skaņu uztvere attīstās klausoties, bērni vispirms klausās un tad runā, un tikai noteiktā uztveres un atmiņas, domāšanas un runas attīstības posmā sāk apgūt lasīšanu un rakstīšanu. Pietiekami laba, vecumam atbilstīga runa ar pienācīgu vārdu krājumu, ir viens no svarīgiem priekšnoteikumiem lasītprasmes apguvei. Otrs svarīgs nosacījums ir veiklai lasītprasmes apguvei ir valodassemantisko jeb jēgu nesošo vienību - vārdu - fonoloģiskā izpratne.

Daudzi vecāki pamana, ka bērnam lasītprasmes apguve nenorit viegli. Bērns nevar noteikt, ar kuru skaņu sākas vai beidzas vārds, grūti sadalīt vārdus zilbēs, sajūk burti un skaņas, lasīšana ir lēna un mokoša, bet rakstīšana – pilna kļūdu. Sākumā tas šķiet normāli, jo lasīt mācās visi bērni, taču, ja grūtības saglabājas arī vēlāk – otrajā, trešajā klasē vai pat pusaudžu vecumā –, iespējams, runa ir par disleksiju.

Viens no izplatītākajiem mītiem ir uzskats, ka bērni ar disleksiju ir slinki vai mazāk gudri. Patiesībā zinātniskie pētījumi pierāda pretējo – disleksija viennozīmīgi nav saistīta ar zemu intelektu.

Disleksija ir neirobioloģiski pamatots mācīšanās traucējums, kas galvenokārt ietekmē spēju apstrādāt valodas skaņas un sasaistīt tās ar burtiem. Smadzenes informāciju apstrādā citādi, tāpēc bērnam ir grūtāk automatizēt lasīšanas procesu.

Visbiežāk disleksijas pazīmes izpaužas kā:

• lēna vai neprecīza lasīšana;
• grūtības saprast izlasīto;
• burtu un skaņu jaukšana;
• problēmas rakstīt un pareizi pierakstīt vārdus;
• grūtības sadalīt vārdus zilbēs;
• vājš lasīšanas temps;
• slikti salasāms rokraksts;
• grūtības iegaumēt secības – alfabētu, nedēļas dienas, skaitļu virknes.

• uzmanības un darba atmiņas grūtības;
• sīkās motorikas traucējumi;
• matemātikas grūtības (diskalkūlija);
• problēmas vienlaikus klausīties un pierakstīt informāciju.

Precīzs disleksijas cēlonis vēl joprojām tiek pētīts, taču zināms, ka liela nozīme ir iedzimtībai un smadzeņu darbības īpatnībām.

Pētījuma "Disruption of posterior brain systems for reading in children with developmental dyslexia” laikā iegūtie rezultāti parādīja, ka  bērniem ar disleksiju konstatēt traucējumus smadzeņu neirālajās sistēmās, kas iesaistītas lasīšanā, īpaši smadzeņu aizmugurējos reģionos, tostarp parietotemporālajās zonās un okcipitotemporālajā apgabalā. Lasīšanas prasmes līmenis pozitīvi korelēja ar aktivācijas intensitāti kreisajā okcipitotemporālajā reģionā. Savukārt aktivācija kreisajā un labajā apakšējā frontālajā garozā (inferior frontal gyrus) bija izteiktāka vecākiem bērniem ar disleksiju nekā jaunākiem bērniem ar disleksiju.

Pētījumi rāda, ka:

• lasīšanas grūtības saistītas ar fonoloģiskās apstrādes traucējumiem;
• smadzeņu darbība cilvēkiem ar disleksiju atšķiras no tipiskiem lasītājiem;
• iespējama saistība ar noteiktiem gēniem un agrīniem neiroloģiskiem faktoriem.

Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem var būt paaugstināts disleksijas attīstības risks, tomēr tas nenozīmē, ka visiem priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem noteikti būs disleksija.

Disleksijas riska pazīmes var parādīties jau pirmsskolas vecumā:

• vēlīna runas attīstība;
• grūtības izrunāt skaņas;
• problēmas iegaumēt dzejolīšus un atskaņas;
• nespēja noteikt pirmo skaņu vārdā;
• grūtības sadalīt vārdus zilbēs;
• vāja fonoloģiskā apzināšanās.

Skolas vecumā parādās:

• lēna lasīšana;
• burtu un skaņu maiņa vietām;
• grūtības rakstīt diktātus;
• izteikts nogurums lasot;
• neizpratne par izlasīto tekstu.

Svarīgi saprast, ka burtu “b” un “d” jaukšana pirmajā klasē vēl nenozīmē disleksiju. Taču, piemēram, ja šādas grūtības saglabājas ilgstoši, nepieciešama speciālistu konsultācija.

Disleksijas diagnostika ir sarežģīta, jo nav viena konkrēta testa vai analīzes, kas to varētu noteikt.

Parasti izvērtēšanā iesaistās:

• logopēds vai audiologopēds,
• psihologs,
• neirologs,
• dažreiz arī citi speciālisti.

Tiek izvērtētas:

• lasīšanas prasmes,
• fonoloģiskā apzināšanās,
• atmiņa un uzmanība,
• valodas attīstība,
• dzirde un redze.

Smadzeņu attēldiagnostikas pētījumos rāda noteiktas aktivitātes atšķirības, taču pašlaik tā netiek izmantota ikdienas diagnostikā.

Svarīgākais ir agrīna palīdzība un regulārs, strukturēts treniņš.

Latvijā viens no pazīstamākajiem lasīšanas diagnostikas veidiem ir pamata agrīnās lasītprasmes attīstības rādītāji (Dynamic Indicators of Basic Early Literacy Skills – DIBELS), kas ir mērījumu kopums un  paredzēts lasītprasmes novērtēšanai bērniem no bērnudārza vecuma (6 gadi) līdz sestajai klasei. DIBELS Next tika izstrādāts ilgstošu pētījumu rezultātā ASV (Good, Kaminski et al., 2011; Powell-Smith et al., 2012). ASV pētnieku grupa joprojām turpina attīstīt šo instrumentu, pievienojot jaunas izstrādes un paplašinot vecuma diapazonu.

2018. gadā oriģinālā testa izstrādātāja ASV kompānija Dynamic Measurement Group mainīja šī testa nosaukumu no DIBELS Next uz Acadience™ Reading, tāpēc šo Latvijā jau ieviesto testu (DIBELS Next) turpmāk sauc Acadience™ lasītprasmes tests.

Acadience testu var izmantot vairākiem mērķiem:

• identificēt bērnus, kuriem ir risks nesasniegt pietiekamu lasītprasmes līmeni, kas nepieciešams turpmākajam mācību periodam;
• identificēt tās bērna lasītprasmes jomas, uz kurām skolotājam jāorientējas, lai sniegtu efektīvu atbalstu lasītprasmes apguvei;
• pārraudzīt lasītprasmes progresu tiem bērniem, kuriem ir risks nesasniegt pietiekamu lasītprasmes līmeni, kamēr viņi saņem papildu mērķtiecīgu atbalstu;
• pārbaudīt skolas mācību atbalsta sistēmas efektivitāti.

AcadienceTM (iepriekš DIBELS Next) pats par sevi disleksiju nediagnosticē, taču tas ir ļoti nozīmīgs agrīnās skrīninga un lasītprasmes novērtēšanas instruments, kas palīdz savlaicīgi pamanīt bērnus ar paaugstinātu disleksijas risku.

Šis tests palīdz noteikt:

• fonoloģiskās apziņas grūtības;
• burtu–skaņu sasaistes problēmas;
• lēnu vai neprecīzu lasīšanu;
• vāju lasīšanas plūdumu;
• lasītā izpratnes grūtības;
• automatizācijas traucējumus.

Tieši šīs jomas visbiežāk ir traucētas bērniem ar disleksiju.

Svarīgi saprast atšķirību:

• AcadienceTM ir skrīninga un monitoringa rīks, nevis medicīniska diagnoze.
• Tas palīdz identificēt bērnus, kuriem nepieciešama padziļināta izvērtēšana.
• Ja lasītprasmes rezultāti rāda noturīgas un izteiktas grūtības, tad speciālais pedagogs, kurš veic Accadience intervenci, var izvirzīt aizdomas par disleksiju. 

Disleksijas noteikšana vienmēr balstās uz vairāku pazīmju kopumu:

• lasīšanas precizitāti;
• tempu;
• izpratni;
• fonoloģisko apzināšanos;
• valodas attīstību;
• kognitīvajām spējām;
• attīstības vēsturi.

Tāpēc AcadienceTM:

• nevar pateikt: “bērnam ir disleksija”,
• bet var ļoti labi parādīt, ka pastāv disleksijas risks vai specifiski lasītprasmes traucējumi.

Tieši agrīnā atklāšana ir viena no lielākajām AcadienceTM priekšrocībām. Jo ātrāk grūtības tiek pamanītas, jo efektīvāk iespējams palīdzēt bērnam ar:

• strukturētu lasītmācīšanu,
• fonoloģiskajiem vingrinājumiem,
• multisensorām metodēm,
• individuālu atbalstu.

Kaut Latvijā disleksijas noteikšanā joprojām trūkst vienotas prakses. AcadienceTM tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem agrīnās lasītprasmes monitoringa rīkiem sākumskolā. Ja pēc kvalitatīvas intervences lasītprasme joprojām saglabājas riska līmenī, tas nenozīmē, ka bērns “negrib” vai “nespēj mācīties”. Tas drīzāk norāda, ka nepieciešama specifiskāka palīdzība un iespējams — disleksijas vai citu specifisku mācīšanās traucējumu izvērtēšana.
Disleksijas diagnozi galvenokārt nosaka sertificēts logopēds vai klīniskais psihologs. Tā kā tā nav slimība, bet gan neirobioloģiska mācīšanās īpatnība, diagnoze tiek balstīta uz specifisku testu un lasītprasmes analīzi, nevis uz medicīniskām analīzēm vai smadzeņu skenēšanu. 

Ja AcadienceTM rezultāti ilgstoši rāda lasītprasmes grūtības un arī pēc intensīvas intervences bērna rezultāti joprojām paliek riska zonā, tas ir nopietns signāls, ka nepieciešama padziļināta izvērtēšana un daudzdisciplinārs atbalsts.

Parasti tālākie soļi ir šādi:

1. Padziļināta speciālistu izvērtēšana
   Nepieciešams vērsties pie:

• audiologopēda vai logopēda;
• izglītības vai klīniskā psihologa;
• speciālā pedagoga;
• nepieciešamības gadījumā neirologa.

Tiek izvērtēta:

• fonoloģiskā apzināšanās;
• darba atmiņa;
• uzmanība;
• valodas attīstība;
• lasīšanas precizitāte un temps;
• rakstītprasme;
• kognitīvās spējas;
• emocionālais stāvoklis.

Svarīgi arī izslēgt:

• dzirdes vai redzes traucējumus;
• uzmanības traucējumus (piemēram, ADHD);
• valodas attīstības traucējumus;
• citus neiroattīstības traucējumus.

2. Specifisku mācīšanās traucējumu noteikšana
3. Ja grūtības ir noturīgas, disproporcionālas un neatbilst bērna intelektuālajām spējām, speciālisti var secināt, ka bērnam ir:

• specifiski lasīšanas traucējumi (disleksija),
• vai plašāki specifiski mācīšanās traucējumi.

Tas ļauj bērnam saņemt oficiālu atbalstu izglītības procesā.

3. Individuāla atbalsta programma
   Ja parastā intervence nav devusi pietiekamu progresu, nepieciešama:

• daudz intensīvāka;
• strukturētāka;
• individuāli pielāgota pieeja.

Parasti efektīvākā palīdzība ietver:

• sistemātisku fonoloģisko treniņu;
• multisensorās metodes;
• regulāras individuālās nodarbības;
• ļoti mazu mācību soļu principu;
• biežu atkārtošanu un automatizāciju.

4. Atbalsta pasākumi skolā
   Ja ir noteikti specifiski mācīšanās traucējumi, bērns var saņemt:

• pagarinātu darba izpildes laiku;
• uzdevumu nolasīšanu priekšā;
• samazinātu rakstīšanas apjomu;
• tehnoloģiskos palīglīdzekļus;
• individuālu mācību plānu;
• atbalsta personālu.

5. Emocionālā palīdzība
   Ilgstošas lasīšanas grūtības ļoti bieži ietekmē:

• pašvērtējumu;
• motivāciju;
• trauksmi;
• attieksmi pret skolu.

Tāpēc bērnam īpaši svarīgi:

• nejust kaunu;
• netikt salīdzinātam ar citiem;
• saņemt pozitīvu atbalstu;
• piedzīvot arī panākumus.

Fonoloģiskās izpratnei veicināšanai bērns mācās:

• sadzirdēt skaņas vārdos;
• sadalīt vārdus zilbēs;
• noteikt pirmo vai pēdējo skaņu;
• savienot skaņas vārdos.

Fonēmu apzīmējums sakrīt ar burtu un to  mācīšanās notiek pakāpeniski, ar daudz atkārtojumiem. Šeit svarīgi, ka iesaistītas vairākas maņas vienlaikus:

• redze,
• dzirde,
• kustības,
• tauste.

Piemēri:

• rakstīšana smiltīs,
• burtu veidošana no plastilīna,
• zilbju plaukšķināšana,
• kustību izmantošana skaņu apguvē.

Lasītmācīšanai jābūt strukturētai, balståoties uz:

• sistemātisku pieeju;
• secīgu mācīšanu;
• regulāru atkārtošanu;
• automatizāciju.

Šādu pieeju arī śniedz Acadience lasītprasmes veicin’āšanas atbalsta materiāli un intervences nodarbību materiālu komplekts.

Mūsdienās ļoti palīdzošas ir tehnoloģjas:

• audiogrāmatas,
• teksta lasītāji,
• runas sintēze,
• interaktīvas lasīšanas programmas.
• Latvijā izmanto arī tādus rīkus kā “Hugo” un “Brunomaster”.

Disleksijas gadījumā svarīgākais nav piespiest bērnu “vairāk lasīt”, bet gan palīdzēt smadzenēm citādi apstrādāt valodu, tāpēc bērnam nepieciešams:

• emocionāls atbalsts;
• pacietība;
• mācīšana bez kaunināšanas;
• regulāra prakse;
• individuāla pieeja;
• saprotoši pieaugušie.

Agrīna palīdzība var ievērojami uzlabot lasīšanas prasmes un mazināt grūtības arī pieaugušā vecumā.

Disleksija nav slinkums, neaudzinātība vai intelekta trūkums. Tā ir atšķirīga smadzeņu darbība, kas ietekmē lasīšanu un rakstīšanu. Ar piemērotām metodēm, profesionālu atbalstu un pacietīgu darbu bērni ar disleksiju var veiksmīgi mācīties, attīstīt savus talantus un sasniegt augstus rezultātus dzīvē.

Disleksiju var ļoti būtiski mazināt un kompensēt, lai cilvēks veiksmīgi lasītu, rakstītu, mācītos un strādātu. Taču svarīgi saprast: disleksiju parasti neuzskata par slimību, kuru “izārstē” pilnībā. Tā drīzāk ir citāda smadzeņu darbības īpatnība, ar kuru iespējams iemācīties ļoti labi sadzīvot.

Daudzi bērni un pieaugušie ar disleksiju: iemācās lasīt tekoši un veiksmīgi iegūst izglītību. Īpaši labus rezultātus dod:

• agrīna problēmas pamanīšana;
• regulāri individuāli lasītmācīšanas treniņi;
• strukturēta lasītmācīšana;
• multisensorās metodes;
• emocionāls atbalsts un vide bez kaunināšanas.

Smadzenes ir plastiskas — tās spēj veidot jaunus neironu savienojumus. Pētījumi rāda, ka piemērota apmācība var būtiski uzlabot lasīšanas procesus pat pieaugušā vecumā.

Lasīšanas grūtības saglabājas vieglākā formā visu dzīvi, kas var izpausties kā lēnāka lasīšana, konsekventas pareizrakstības kļūdas un nogurums lasot lielus tekstus.

Apkopojums izmantojot MI iepriekšējam tekstam par metodēm, kas veicina lasītprasmes attīstību disleksijas kā arī lasīšanas grūtību/traucējumu gadījumā.

Sākt ar vienkāršu zilbju automatizēšanu un ātru to atpazīšanu, parastitas  ir viens no efektīvākajiem ceļiem lasītprasmes attīstīšanai bērnam, kurš:

• pazīst burtus;
• ir laba vizuālā uztvere;
• ir pavājināta darba atmiņa un mehāniskā atmiņa;
• grūti diferencē īsos/garos patskaņus;
• nepievērš uzmanību mīkstinājuma zīmēm;
• vēl nelasa, savelkot burtus zilbēs.

Šādā situācijā bieži problēma nav burtu pazīšanā, bet gan automatizētā burtu–skaņu savienošanā un skaņu secības noturēšanā darba atmiņā. Ja darba atmiņa ir vājāka, bērnam ir grūti paturēt prātā pirmo skaņu, kamēr pievieno otro un trešo.

Kāpēc zilbju automatizēšana palīdz?

Ja bērns iemācās zilbi "ma" atpazīt kā vienu veselumu, viņam vairs nav katru reizi jāapstrādā:

m → /m/
a → /a/
ma

Tas samazina darba atmiņas slodzi. Vēlāk vārdu "mamma" viņš var uztvert kā:

ma + ma

nevis sešu atsevišķu darbību virkni.

Tāpēc vingrinājumi, kuros bērns daudzu zilbju vidū ātri atrod konkrētu zilbi ("ma"), ir ļoti lietderīgi.

Piemēram:

Uzdevums:

• atrodi visas "ma";
• apvelc;
• nosauc pēc iespējas ātrāk.

Tas trenē vizuālo atpazīšanu un automatizāciju.

1. Atvērtās zilbes (līdzskanis un patskanis)

Vispirms automatizēt atvērtās zilbes, ieteicams ar “garajiem” jeb ilgstošāk skanošajiem līdzskaņiem

ma, me, mi, mo, mu

la, le, li, lo, lu

na, ne, ni, no, nu

ra, re, ri, ro, ru (izslēgt skaņu R, ja tā sagādā izrunas grūtības bērniem, visma sākumposmā)

Mērķis šādiem vingrinājumiem ir attīstīt zilbju automatizāciju, lai bērns tās nosauc gandrīz momentāni.

Var veidot tabulas:

Lasīt rindās, kolonnās, jauktā secībā.

2. Zilbju diskriminācija

Ja ir laba vizuālā uztvere var izmantot salīdzināšanu vai konkrētu zilbju meklēšana zilbju jūklī.

Svarīgi sākumā strādāt ar ļoti mazu materiāla apjomu, pakāpeniski palielinot apjomu. 

Šāds vingrinājums:

• veicina automātisku zilbju atpazīšanu;
• mazina darba atmiņas slodzi;
• sagatavo ceļu plūstošākai lasīšanai.

3. Garie un īsie patskaņi

Nedot visus patskaņus uzreiz, bet strādāt pa pāriem:

a – ā

Piemēram:

ma – mā

Laba vizuālā uztvere bieži palīdz iegaumēt šīs atšķirības.

4. Vārdu veidošana no zināmām zilbēm

Kad "ma", "la", "sa" kļūst automātiskas, zilbes savaient vienkāršos diczilbju vārdos.

ma-la

sa-la

Svarīgi ir nevis burtot, bet nosaukt uzreiz zilbes un savienot jau gatavas zilbes.

Vizuāls plāns vecākam sava bērna lasītprasmes veicināšanai sākumposmā, ko izstrādājusi Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālā pedagoģe ar MI palīdzību. 

Latvijas Universitate, M.Raščevska, S. Umbraško, A. Vamale, M. Orlovska, M. Sokolova-Nazerenko, Lasītprasmes veicināšana. Acadience tests un nodarbību materiāli.

Bennett A. Shaywtz u.c., Disruption of posterior brain systems for reading in children with developmental dyslexia, 2002 

Eraldo Paulesu, Reading the dyslexic brain: multiple dysfunctional routes revealed by a new meta-analysis of PET and fMRI activation studies, 2014

Nav komentāru

Komentēt