Interocepcija: neredzamā prasme, kas palīdz saprast ķermeņa un emociju signālus

Atbalsts bērnam, ja viņam ir grūtības ar interocepciju, vecākiem bieži var šķist mulsinoša. Nereti bērns nepamana, ka ir izsalcis, līdz pēkšņi jūtas pilnībā pārņemts ar diskomfortu. Bērnam var būt grūti atpazīt, kad nepieciešams apmeklēt tualeti, kad ir noguris vai kad sāk parādīties pirmās spēcīgu emociju pazīmes. Šāda uzvedība dažkārt tiek pārprasta kā neuzmanība, spītība vai pārmērīga dramatizēšana, taču patiesībā tās pamatā var būt grūtības uztvert un interpretēt sava ķermeņa signālus.

Interocepcija ir organisma iekšējā sajūtu sistēma, kas palīdz mums pamanīt un izprast to, kas notiek mūsu ķermenī. Tā ļauj sajust izsalkumu, slāpes, temperatūras izmaiņas, sāpes, sirdsdarbību, nogurumu, kā arī emociju radītās ķermeniskās sajūtas. Dažiem bērniem, īpaši bērniem ar funkcionāliem traucējumiem , šī sistēma darbojas mazāk skaidri vai ķermeņa signālus ir grūtāk interpretēt. Lai gan interocepcijas grūtības visbiežāk tiek apspriestas autisma kontekstā, pēdējo gadu pētījumi rāda, ka arī bērniem ar UDHT var būt sarežģījumi uztvert, interpretēt un izmantot ķermeņa iekšējos signālus, tas saistīts ar atšķirīgu smadzeņu tīklu darbību, kas iesaistīti ķermeņa signālu apstrādē un pašregulācijā.

Ja bērnam nav viegli nolasīt šos signālus, bieži nepieciešams ārējs atbalsts, lai pamanītu, izprastu un atbilstoši reaģētu uz sava ķermeņa norādēm. Ar saudzīgu vadību, strukturētām rutīnām un regulāru praksi bērni pakāpeniski var attīstīt šīs prasmes un kļūt pārliecinātāki par spēju saprast, ko viņu ķermenis cenšas pateikt.

Pēdējos gados zinātniskie pētījumi arvien vairāk apliecina interocepcijas nozīmi bērna attīstībā. Ir pierādīts, ka interocepcija ir cieši saistīta ar emociju regulāciju. Sistemātiskā literatūras pārskatā par bērniem un pusaudžiem tika secināts, ka bērni, kuri labāk uztver un izprot sava ķermeņa signālus, biežāk izmanto adaptīvas emociju regulācijas stratēģijas. Savukārt vājāka interoceptīvā precizitāte biežāk saistās ar mazāk efektīviem emociju regulācijas veidiem. Praktiski tas nozīmē, ka bērns agrāk pamana stresu, vieglāk atpazīst dusmu vai trauksmes pieaugumu un spēj savlaicīgāk izmantot nomierināšanās stratēģijas.

Interocepcija ir būtiska arī plašākā bērna attīstības kontekstā. Pētījumi liecina, ka tā ietekmē pašregulāciju, emocionālo attīstību, sociālo funkcionēšanu un psihisko veselību. Pētnieki uzsver, ka netipiska interocepcijas attīstība var būt saistīta ar dažādām attīstības un psihiskās veselības grūtībām. Interoceptīvās prasmes sāk veidoties jau ļoti agrīni, tādēļ bērna spēja pamanīt izsalkumu, slāpes, nogurumu, sāpes un emociju radītās ķermeniskās sajūtas ir nozīmīga attīstības joma, kuru ir vērts atbalstīt jau no agras bērnības.

Īpaša uzmanība interocepcijai pievērsta autisma pētījumos. Daudzi autistiski bērni un pieaugušie biežāk saskaras ar grūtībām atpazīt izsalkumu, slāpes, nogurumu, ķermeņa stresa signālus un emocijas, kas izpaužas caur fiziskām sajūtām. Tas palīdz izprast situācijas, kurās bērns šķiet pēkšņi pārņemts ar emocijām, lai gan ķermenis signālus ir sūtījis jau ilgāku laiku.

Svarīgs jautājums ir, vai interocepciju iespējams attīstīt. Līdzšinējie pētījumi liecina, ka jā. Sistemātiskie pārskati par interocepcijas intervencēm rāda, ka mērķtiecīgas aktivitātes var uzlabot interoceptīvo apzināšanos un veicināt emocionālo pašregulāciju. Īpaši daudzsološas ir pieejas, kas palīdz bērnam pievērst uzmanību ķermeņa sajūtām un sasaistīt tās ar vajadzībām un emocijām.

Piemēram, pieaugušie var regulāri uzdot bērnam jautājumus:

: „Ko jūt tavs vēders?”, 

„Kā jūtas tavs ķermenis pirms dusmām?”

„Kur tu sajūti nogurumu?”. 

Šāda refleksija palīdz bērnam pakāpeniski veidot saikni starp ķermeņa signāliem, emocijām un vajadzībām.

Arī apzinātības jeb mindfulness prakses un ķermeņa skenēšanas vingrinājumi var palīdzēt attīstīt spēju pamanīt elpu, sirdsdarbību un citas ķermeņa sajūtas. Dažos pētījumos pozitīvi rezultāti novēroti arī bioatgriezeniskās saites jeb biofeedback treniņos, kuros cilvēki mācās atpazīt un regulēt organisma fizioloģiskos procesus.

Praksē ergoterapeiti un psihologi bieži iesaka regulāras ķermeņa pašpārbaudes, emociju sasaistīšanu ar ķermeniskajām sajūtām, vizuālu ķermeņa karšu izmantošanu, strukturētas rutīnas ēšanai, dzeršanai un tualetes apmeklēšanai, kā arī noguruma un enerģijas līmeņa skalas. Noderīgas ir arī kustību aktivitātes, kas palīdz bērnam labāk sajust sava ķermeņa stāvokli un vajadzības.

Visu šo pieeju pamatā ir vienkāršs princips: bērns vispirms iemācās pamanīt ķermeņa signālus, pēc tam tos interpretēt un tikai tad atbilstoši rīkoties. Šis process prasa laiku, taču ar pacietīgu un sistemātisku atbalstu to iespējams attīstīt.

Mūsdienu zinātniskie pierādījumi liecina, ka interocepcija nav tikai intuitīva „sajūta vēderā”. Tā ir būtiska pašregulācijas prasme, kas ietekmē emocijas, uzvedību, labsajūtu un ikdienas funkcionēšanu. Bērniem, īpaši autistiskiem un citiem neirodivergentiem bērniem, interoceptīvās prasmes var būt mazāk attīstītas, tomēr tās ir iespējams stiprināt un pilnveidot ar mērķtiecīgu, ikdienā integrētu atbalstu. Attīstot spēju sadzirdēt sava ķermeņa signālus, bērns iegūst svarīgu pamatu emocionālajai pašregulācijai, pašaprūpei un psiholoģiskajai labbūtībai.

Atsauces:

Lauren Craik u.c., Interoception and emotion regulation in children and adolescents: a systematic literature review

Margaret Addabba, Measuring interoception from infancy to childhood: A scoping review

Nicolas Heim u.c., Psychological interventions for interoception in mental health disorders: A systematic review of randomized-controlled trials

Disleksija – kas tā ir, kā izpaužas un kā palīdzēt bērnam

Pamatojoties uz vairāk nekā 100 gadu ilgušiem pētījumiem, divdesmit pirmā gadsimta sākumā lasītprasme tika iekļauta vislabāk zinātniski pamatotajā Ketela-Horni-Kerola (KHK) intelektuālo spēju paplašinātajā modelī kā viena no spējām (Schneider, & McGrew, 2012). Lasītprasme nodrošina cilvēkam piekļuvi lingvistiskiem jeb verbāliem informācijas avotiem un vistiešākā veidā ir saistīta ar cilvēka apgūtajām zināšanām un pasaules izpratni. Tāpēc lasītprasme mūsdienās ir kognitīvās psiholoģijas un psiholingvistikas pētniecības fokusā, kas cenšas to saprast un noskaidrot, no kādām komponentēm tā sastāv, ar kādiem kognitīviem procesiem tā ir saistīta, kā tā attīstās. Savukārt psiholoģiski pedagoģiskās novērtēšanas teorētiķi, pamatojoties uz lasītprasmes detalizētu izpēti, izstrādā zinātniski pamatotus lasītprasmes mērījumu instrumentus.

Lasītprasmes attīstība ir cieši saistīta ar bērna valodas prasmēm. Īpaši nozīmīgs ir vārdu krājums, jo bērniem ir vieglāk apgūt lasīšanu, ja lasītie vārdi viņiem jau ir pazīstami un saprotami. Tāpēc agrīnā vecumā svarīgi veicināt valodas attīstību, sarunājoties ar bērnu, lasot priekšā un paplašinot viņa vārdu krājumu ikdienas situācijās.

Vienlaikus lasītprasmes apguvi ietekmē arī citas kognitīvās spējas. Nozīmīga loma ir vizuālajai uztverei, kas palīdz atšķirt un atpazīt burtus, vārdus un to izvietojumu telpā. Bērniem, kuriem vizuāli telpiskā uztvere attīstās lēnāk, var rasties grūtības precīzi atšķirt līdzīgus burtus vai iegaumēt to formas. Tas var apgrūtināt lasīšanas apguvi un prasīt papildu atbalstu mācību procesā.

Īpaši sarežģīti var būt burti, kuru formas ir līdzīgas, bet atšķiras pēc novietojuma, piemēram, p un d. Šādu simbolu atpazīšana prasa labi attīstītu telpisko uztveri. Pētījumi liecina, ka šīs prasmes turpina pilnveidoties bērnībā un pakāpeniski stabilizējas ap desmit gadu vecumu. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā katra bērna individuālo attīstības tempu un nepieciešamības gadījumā nodrošināt atbilstošu atbalstu lasītprasmes apguvē.

Lasītprasmes veicināšanai svarīga ir fonoloģiskās apziņas trenēšana. Bērna valodas skaņu uztvere attīstās klausoties, bērni vispirms klausās un tad runā, un tikai noteiktā uztveres un atmiņas, domāšanas un runas attīstības posmā sāk apgūt lasīšanu un rakstīšanu. Pietiekami laba, vecumam atbilstīga runa ar pienācīgu vārdu krājumu, ir viens no svarīgiem priekšnoteikumiem lasītprasmes apguvei. Otrs svarīgs nosacījums ir veiklai lasītprasmes apguvei ir valodassemantisko jeb jēgu nesošo vienību - vārdu - fonoloģiskā izpratne.

Daudzi vecāki pamana, ka bērnam lasītprasmes apguve nenorit viegli. Bērns nevar noteikt, ar kuru skaņu sākas vai beidzas vārds, grūti sadalīt vārdus zilbēs, sajūk burti un skaņas, lasīšana ir lēna un mokoša, bet rakstīšana – pilna kļūdu. Sākumā tas šķiet normāli, jo lasīt mācās visi bērni, taču, ja grūtības saglabājas arī vēlāk – otrajā, trešajā klasē vai pat pusaudžu vecumā –, iespējams, runa ir par disleksiju.

Viens no izplatītākajiem mītiem ir uzskats, ka bērni ar disleksiju ir slinki vai mazāk gudri. Patiesībā zinātniskie pētījumi pierāda pretējo – disleksija viennozīmīgi nav saistīta ar zemu intelektu.

Disleksija ir neirobioloģiski pamatots mācīšanās traucējums, kas galvenokārt ietekmē spēju apstrādāt valodas skaņas un sasaistīt tās ar burtiem. Smadzenes informāciju apstrādā citādi, tāpēc bērnam ir grūtāk automatizēt lasīšanas procesu.

Visbiežāk disleksijas pazīmes izpaužas kā:

• lēna vai neprecīza lasīšana;
• grūtības saprast izlasīto;
• burtu un skaņu jaukšana;
• problēmas rakstīt un pareizi pierakstīt vārdus;
• grūtības sadalīt vārdus zilbēs;
• vājš lasīšanas temps;
• slikti salasāms rokraksts;
• grūtības iegaumēt secības – alfabētu, nedēļas dienas, skaitļu virknes.

• uzmanības un darba atmiņas grūtības;
• sīkās motorikas traucējumi;
• matemātikas grūtības (diskalkūlija);
• problēmas vienlaikus klausīties un pierakstīt informāciju.

Precīzs disleksijas cēlonis vēl joprojām tiek pētīts, taču zināms, ka liela nozīme ir iedzimtībai un smadzeņu darbības īpatnībām.

Pētījuma "Disruption of posterior brain systems for reading in children with developmental dyslexia” laikā iegūtie rezultāti parādīja, ka  bērniem ar disleksiju konstatēt traucējumus smadzeņu neirālajās sistēmās, kas iesaistītas lasīšanā, īpaši smadzeņu aizmugurējos reģionos, tostarp parietotemporālajās zonās un okcipitotemporālajā apgabalā. Lasīšanas prasmes līmenis pozitīvi korelēja ar aktivācijas intensitāti kreisajā okcipitotemporālajā reģionā. Savukārt aktivācija kreisajā un labajā apakšējā frontālajā garozā (inferior frontal gyrus) bija izteiktāka vecākiem bērniem ar disleksiju nekā jaunākiem bērniem ar disleksiju.

Pētījumi rāda, ka:

• lasīšanas grūtības saistītas ar fonoloģiskās apstrādes traucējumiem;
• smadzeņu darbība cilvēkiem ar disleksiju atšķiras no tipiskiem lasītājiem;
• iespējama saistība ar noteiktiem gēniem un agrīniem neiroloģiskiem faktoriem.

Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem var būt paaugstināts disleksijas attīstības risks, tomēr tas nenozīmē, ka visiem priekšlaicīgi dzimušajiem bērniem noteikti būs disleksija.

Disleksijas riska pazīmes var parādīties jau pirmsskolas vecumā:

• vēlīna runas attīstība;
• grūtības izrunāt skaņas;
• problēmas iegaumēt dzejolīšus un atskaņas;
• nespēja noteikt pirmo skaņu vārdā;
• grūtības sadalīt vārdus zilbēs;
• vāja fonoloģiskā apzināšanās.

Skolas vecumā parādās:

• lēna lasīšana;
• burtu un skaņu maiņa vietām;
• grūtības rakstīt diktātus;
• izteikts nogurums lasot;
• neizpratne par izlasīto tekstu.

Svarīgi saprast, ka burtu “b” un “d” jaukšana pirmajā klasē vēl nenozīmē disleksiju. Taču, piemēram, ja šādas grūtības saglabājas ilgstoši, nepieciešama speciālistu konsultācija.

Disleksijas diagnostika ir sarežģīta, jo nav viena konkrēta testa vai analīzes, kas to varētu noteikt.

Parasti izvērtēšanā iesaistās:

• logopēds vai audiologopēds,
• psihologs,
• neirologs,
• dažreiz arī citi speciālisti.

Tiek izvērtētas:

• lasīšanas prasmes,
• fonoloģiskā apzināšanās,
• atmiņa un uzmanība,
• valodas attīstība,
• dzirde un redze.

Smadzeņu attēldiagnostikas pētījumos rāda noteiktas aktivitātes atšķirības, taču pašlaik tā netiek izmantota ikdienas diagnostikā.

Svarīgākais ir agrīna palīdzība un regulārs, strukturēts treniņš.

Latvijā viens no pazīstamākajiem lasīšanas diagnostikas veidiem ir pamata agrīnās lasītprasmes attīstības rādītāji (Dynamic Indicators of Basic Early Literacy Skills – DIBELS), kas ir mērījumu kopums un  paredzēts lasītprasmes novērtēšanai bērniem no bērnudārza vecuma (6 gadi) līdz sestajai klasei. DIBELS Next tika izstrādāts ilgstošu pētījumu rezultātā ASV (Good, Kaminski et al., 2011; Powell-Smith et al., 2012). ASV pētnieku grupa joprojām turpina attīstīt šo instrumentu, pievienojot jaunas izstrādes un paplašinot vecuma diapazonu.

2018. gadā oriģinālā testa izstrādātāja ASV kompānija Dynamic Measurement Group mainīja šī testa nosaukumu no DIBELS Next uz Acadience™ Reading, tāpēc šo Latvijā jau ieviesto testu (DIBELS Next) turpmāk sauc Acadience™ lasītprasmes tests.

Acadience testu var izmantot vairākiem mērķiem:

• identificēt bērnus, kuriem ir risks nesasniegt pietiekamu lasītprasmes līmeni, kas nepieciešams turpmākajam mācību periodam;
• identificēt tās bērna lasītprasmes jomas, uz kurām skolotājam jāorientējas, lai sniegtu efektīvu atbalstu lasītprasmes apguvei;
• pārraudzīt lasītprasmes progresu tiem bērniem, kuriem ir risks nesasniegt pietiekamu lasītprasmes līmeni, kamēr viņi saņem papildu mērķtiecīgu atbalstu;
• pārbaudīt skolas mācību atbalsta sistēmas efektivitāti.

AcadienceTM (iepriekš DIBELS Next) pats par sevi disleksiju nediagnosticē, taču tas ir ļoti nozīmīgs agrīnās skrīninga un lasītprasmes novērtēšanas instruments, kas palīdz savlaicīgi pamanīt bērnus ar paaugstinātu disleksijas risku.

Šis tests palīdz noteikt:

• fonoloģiskās apziņas grūtības;
• burtu–skaņu sasaistes problēmas;
• lēnu vai neprecīzu lasīšanu;
• vāju lasīšanas plūdumu;
• lasītā izpratnes grūtības;
• automatizācijas traucējumus.

Tieši šīs jomas visbiežāk ir traucētas bērniem ar disleksiju.

Svarīgi saprast atšķirību:

• AcadienceTM ir skrīninga un monitoringa rīks, nevis medicīniska diagnoze.
• Tas palīdz identificēt bērnus, kuriem nepieciešama padziļināta izvērtēšana.
• Ja lasītprasmes rezultāti rāda noturīgas un izteiktas grūtības, tad speciālais pedagogs, kurš veic Accadience intervenci, var izvirzīt aizdomas par disleksiju. 

Disleksijas noteikšana vienmēr balstās uz vairāku pazīmju kopumu:

• lasīšanas precizitāti;
• tempu;
• izpratni;
• fonoloģisko apzināšanos;
• valodas attīstību;
• kognitīvajām spējām;
• attīstības vēsturi.

Tāpēc AcadienceTM:

• nevar pateikt: “bērnam ir disleksija”,
• bet var ļoti labi parādīt, ka pastāv disleksijas risks vai specifiski lasītprasmes traucējumi.

Tieši agrīnā atklāšana ir viena no lielākajām AcadienceTM priekšrocībām. Jo ātrāk grūtības tiek pamanītas, jo efektīvāk iespējams palīdzēt bērnam ar:

• strukturētu lasītmācīšanu,
• fonoloģiskajiem vingrinājumiem,
• multisensorām metodēm,
• individuālu atbalstu.

Kaut Latvijā disleksijas noteikšanā joprojām trūkst vienotas prakses. AcadienceTM tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem agrīnās lasītprasmes monitoringa rīkiem sākumskolā. Ja pēc kvalitatīvas intervences lasītprasme joprojām saglabājas riska līmenī, tas nenozīmē, ka bērns “negrib” vai “nespēj mācīties”. Tas drīzāk norāda, ka nepieciešama specifiskāka palīdzība un iespējams — disleksijas vai citu specifisku mācīšanās traucējumu izvērtēšana.
Disleksijas diagnozi galvenokārt nosaka sertificēts logopēds vai klīniskais psihologs. Tā kā tā nav slimība, bet gan neirobioloģiska mācīšanās īpatnība, diagnoze tiek balstīta uz specifisku testu un lasītprasmes analīzi, nevis uz medicīniskām analīzēm vai smadzeņu skenēšanu. 

Ja AcadienceTM rezultāti ilgstoši rāda lasītprasmes grūtības un arī pēc intensīvas intervences bērna rezultāti joprojām paliek riska zonā, tas ir nopietns signāls, ka nepieciešama padziļināta izvērtēšana un daudzdisciplinārs atbalsts.

Parasti tālākie soļi ir šādi:

1. Padziļināta speciālistu izvērtēšana
   Nepieciešams vērsties pie:

• audiologopēda vai logopēda;
• izglītības vai klīniskā psihologa;
• speciālā pedagoga;
• nepieciešamības gadījumā neirologa.

Tiek izvērtēta:

• fonoloģiskā apzināšanās;
• darba atmiņa;
• uzmanība;
• valodas attīstība;
• lasīšanas precizitāte un temps;
• rakstītprasme;
• kognitīvās spējas;
• emocionālais stāvoklis.

Svarīgi arī izslēgt:

• dzirdes vai redzes traucējumus;
• uzmanības traucējumus (piemēram, ADHD);
• valodas attīstības traucējumus;
• citus neiroattīstības traucējumus.

2. Specifisku mācīšanās traucējumu noteikšana
3. Ja grūtības ir noturīgas, disproporcionālas un neatbilst bērna intelektuālajām spējām, speciālisti var secināt, ka bērnam ir:

• specifiski lasīšanas traucējumi (disleksija),
• vai plašāki specifiski mācīšanās traucējumi.

Tas ļauj bērnam saņemt oficiālu atbalstu izglītības procesā.

3. Individuāla atbalsta programma
   Ja parastā intervence nav devusi pietiekamu progresu, nepieciešama:

• daudz intensīvāka;
• strukturētāka;
• individuāli pielāgota pieeja.

Parasti efektīvākā palīdzība ietver:

• sistemātisku fonoloģisko treniņu;
• multisensorās metodes;
• regulāras individuālās nodarbības;
• ļoti mazu mācību soļu principu;
• biežu atkārtošanu un automatizāciju.

4. Atbalsta pasākumi skolā
   Ja ir noteikti specifiski mācīšanās traucējumi, bērns var saņemt:

• pagarinātu darba izpildes laiku;
• uzdevumu nolasīšanu priekšā;
• samazinātu rakstīšanas apjomu;
• tehnoloģiskos palīglīdzekļus;
• individuālu mācību plānu;
• atbalsta personālu.

5. Emocionālā palīdzība
   Ilgstošas lasīšanas grūtības ļoti bieži ietekmē:

• pašvērtējumu;
• motivāciju;
• trauksmi;
• attieksmi pret skolu.

Tāpēc bērnam īpaši svarīgi:

• nejust kaunu;
• netikt salīdzinātam ar citiem;
• saņemt pozitīvu atbalstu;
• piedzīvot arī panākumus.

Fonoloģiskās izpratnei veicināšanai bērns mācās:

• sadzirdēt skaņas vārdos;
• sadalīt vārdus zilbēs;
• noteikt pirmo vai pēdējo skaņu;
• savienot skaņas vārdos.

Fonēmu apzīmējums sakrīt ar burtu un to  mācīšanās notiek pakāpeniski, ar daudz atkārtojumiem. Šeit svarīgi, ka iesaistītas vairākas maņas vienlaikus:

• redze,
• dzirde,
• kustības,
• tauste.

Piemēri:

• rakstīšana smiltīs,
• burtu veidošana no plastilīna,
• zilbju plaukšķināšana,
• kustību izmantošana skaņu apguvē.

Lasītmācīšanai jābūt strukturētai, balståoties uz:

• sistemātisku pieeju;
• secīgu mācīšanu;
• regulāru atkārtošanu;
• automatizāciju.

Šādu pieeju arī śniedz Acadience lasītprasmes veicin’āšanas atbalsta materiāli un intervences nodarbību materiālu komplekts.

Mūsdienās ļoti palīdzošas ir tehnoloģjas:

• audiogrāmatas,
• teksta lasītāji,
• runas sintēze,
• interaktīvas lasīšanas programmas.
• Latvijā izmanto arī tādus rīkus kā “Hugo” un “Brunomaster”.

Disleksijas gadījumā svarīgākais nav piespiest bērnu “vairāk lasīt”, bet gan palīdzēt smadzenēm citādi apstrādāt valodu, tāpēc bērnam nepieciešams:

• emocionāls atbalsts;
• pacietība;
• mācīšana bez kaunināšanas;
• regulāra prakse;
• individuāla pieeja;
• saprotoši pieaugušie.

Agrīna palīdzība var ievērojami uzlabot lasīšanas prasmes un mazināt grūtības arī pieaugušā vecumā.

Disleksija nav slinkums, neaudzinātība vai intelekta trūkums. Tā ir atšķirīga smadzeņu darbība, kas ietekmē lasīšanu un rakstīšanu. Ar piemērotām metodēm, profesionālu atbalstu un pacietīgu darbu bērni ar disleksiju var veiksmīgi mācīties, attīstīt savus talantus un sasniegt augstus rezultātus dzīvē.

Disleksiju var ļoti būtiski mazināt un kompensēt, lai cilvēks veiksmīgi lasītu, rakstītu, mācītos un strādātu. Taču svarīgi saprast: disleksiju parasti neuzskata par slimību, kuru “izārstē” pilnībā. Tā drīzāk ir citāda smadzeņu darbības īpatnība, ar kuru iespējams iemācīties ļoti labi sadzīvot.

Daudzi bērni un pieaugušie ar disleksiju: iemācās lasīt tekoši un veiksmīgi iegūst izglītību. Īpaši labus rezultātus dod:

• agrīna problēmas pamanīšana;
• regulāri individuāli lasītmācīšanas treniņi;
• strukturēta lasītmācīšana;
• multisensorās metodes;
• emocionāls atbalsts un vide bez kaunināšanas.

Smadzenes ir plastiskas — tās spēj veidot jaunus neironu savienojumus. Pētījumi rāda, ka piemērota apmācība var būtiski uzlabot lasīšanas procesus pat pieaugušā vecumā.

Lasīšanas grūtības saglabājas vieglākā formā visu dzīvi, kas var izpausties kā lēnāka lasīšana, konsekventas pareizrakstības kļūdas un nogurums lasot lielus tekstus.

Apkopojums izmantojot MI iepriekšējam tekstam par metodēm, kas veicina lasītprasmes attīstību disleksijas kā arī lasīšanas grūtību/traucējumu gadījumā.

Sākt ar vienkāršu zilbju automatizēšanu un ātru to atpazīšanu, parastitas  ir viens no efektīvākajiem ceļiem lasītprasmes attīstīšanai bērnam, kurš:

• pazīst burtus;
• ir laba vizuālā uztvere;
• ir pavājināta darba atmiņa un mehāniskā atmiņa;
• grūti diferencē īsos/garos patskaņus;
• nepievērš uzmanību mīkstinājuma zīmēm;
• vēl nelasa, savelkot burtus zilbēs.

Šādā situācijā bieži problēma nav burtu pazīšanā, bet gan automatizētā burtu–skaņu savienošanā un skaņu secības noturēšanā darba atmiņā. Ja darba atmiņa ir vājāka, bērnam ir grūti paturēt prātā pirmo skaņu, kamēr pievieno otro un trešo.

Kāpēc zilbju automatizēšana palīdz?

Ja bērns iemācās zilbi "ma" atpazīt kā vienu veselumu, viņam vairs nav katru reizi jāapstrādā:

m → /m/
a → /a/
ma

Tas samazina darba atmiņas slodzi. Vēlāk vārdu "mamma" viņš var uztvert kā:

ma + ma

nevis sešu atsevišķu darbību virkni.

Tāpēc vingrinājumi, kuros bērns daudzu zilbju vidū ātri atrod konkrētu zilbi ("ma"), ir ļoti lietderīgi.

Piemēram:

Uzdevums:

• atrodi visas "ma";
• apvelc;
• nosauc pēc iespējas ātrāk.

Tas trenē vizuālo atpazīšanu un automatizāciju.

1. Atvērtās zilbes (līdzskanis un patskanis)

Vispirms automatizēt atvērtās zilbes, ieteicams ar “garajiem” jeb ilgstošāk skanošajiem līdzskaņiem

ma, me, mi, mo, mu

la, le, li, lo, lu

na, ne, ni, no, nu

ra, re, ri, ro, ru (izslēgt skaņu R, ja tā sagādā izrunas grūtības bērniem, visma sākumposmā)

Mērķis šādiem vingrinājumiem ir attīstīt zilbju automatizāciju, lai bērns tās nosauc gandrīz momentāni.

Var veidot tabulas:

Lasīt rindās, kolonnās, jauktā secībā.

2. Zilbju diskriminācija

Ja ir laba vizuālā uztvere var izmantot salīdzināšanu vai konkrētu zilbju meklēšana zilbju jūklī.

Svarīgi sākumā strādāt ar ļoti mazu materiāla apjomu, pakāpeniski palielinot apjomu. 

Šāds vingrinājums:

• veicina automātisku zilbju atpazīšanu;
• mazina darba atmiņas slodzi;
• sagatavo ceļu plūstošākai lasīšanai.

3. Garie un īsie patskaņi

Nedot visus patskaņus uzreiz, bet strādāt pa pāriem:

a – ā

Piemēram:

ma – mā

Laba vizuālā uztvere bieži palīdz iegaumēt šīs atšķirības.

4. Vārdu veidošana no zināmām zilbēm

Kad "ma", "la", "sa" kļūst automātiskas, zilbes savaient vienkāršos diczilbju vārdos.

ma-la

sa-la

Svarīgi ir nevis burtot, bet nosaukt uzreiz zilbes un savienot jau gatavas zilbes.

Vizuāls plāns vecākam sava bērna lasītprasmes veicināšanai sākumposmā, ko izstrādājusi Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālā pedagoģe ar MI palīdzību. 

Latvijas Universitate, M.Raščevska, S. Umbraško, A. Vamale, M. Orlovska, M. Sokolova-Nazerenko, Lasītprasmes veicināšana. Acadience tests un nodarbību materiāli.

Bennett A. Shaywtz u.c., Disruption of posterior brain systems for reading in children with developmental dyslexia, 2002 

Eraldo Paulesu, Reading the dyslexic brain: multiple dysfunctional routes revealed by a new meta-analysis of PET and fMRI activation studies, 2014

Rotaļdarbības nozīme bērna attīstībā.

Rotaļa agrīnā bērnībā ir viens no nozīmīgākajiem mācīšanās un attīstības veidiem. Tā nodrošina bērnam dabisku, motivējošu un emocionāli drošu vidi, kurā iespējams apgūt jaunas prasmes, veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un izzināt apkārtējo pasauli. Tādēļ dažādu jomu speciālisti, tostarp pedagogi, ABA terapeiti, logopēdi, ergoterapeiti un citi attīstības speciālisti, rotaļdarbību bieži izmanto kā galveno līdzekli bērna komunikācijas, valodas un sociālo prasmju attīstīšanai.

Autisma gadījumā rotaļai ir īpaša nozīme, jo sociālā spēle ir cieši saistīta ar vairākām attīstības jomām, kurās autiskiem bērniem bieži novērojami izaicinājumi. Tās ietver sociālo mijiedarbību, komunikāciju, valodas attīstību un kopīgās uzmanības prasmes. Šo iemeslu dēļ rotaļā balstītas intervences jau ilgstoši ir būtiska daļa no dažādām autisma atbalsta programmām.

Lai labāk izprastu šādu intervenču nozīmi un efektivitāti, pētnieki veica apjomīgu zinātniskās literatūras pārskatu, kura mērķis bija apkopot un sistematizēt esošos pētījumus par rotaļā balstītām intervencēm autiskiem bērniem. Pētījuma autori vēlējās palīdzēt gan speciālistiem, gan ģimenēm orientēties plašajā pieeju klāstā, izvērtēt pieejamos pierādījumus un izstrādāt sistēmu, kas varētu atvieglot lēmumu pieņemšanu par piemērotākajām intervencēm konkrētam bērnam.

Pirms pētījuma uzsākšanas tika organizētas konsultācijas ar speciālistiem un autistiskiem cilvēkiem, lai pārliecinātos, ka izvēlētā tēma ir aktuāla un nozīmīga praksē. Pēc tam pētnieki sistemātiski analizēja zinātnisko literatūru, pārmeklējot septiņas starptautiskas datubāzes un atlasot recenzētus pētījumus par rotaļā balstītām intervencēm autiskiem bērniem vecumā no diviem līdz astoņiem gadiem. Analīzē tika vērtēta intervenču ietekme uz valodu, komunikāciju un sociālajām prasmēm. Kopumā pārskatā tika iekļauti 388 pētījumi, padarot to par vienu no plašākajiem pārskatiem šajā jomā.

Rezultāti parādīja, ka rotaļdarbība ir ļoti plaši izmantota pieeja autisma intervencēs. Pētījumos rotaļa visbiežāk kalpoja kā dabiska vide mācībām, kur bērni varēja apgūt un praktizēt sociālās prasmes. Sociālās spēles prasmes bija biežākais terapijas mērķis, taču daudzos gadījumos vienlaikus tika novēroti uzlabojumi arī citās attīstības jomās, tostarp komunikācijā, sociālajā mijiedarbībā, valodā un spēles prasmēs.

Vienlaikus pārskats atklāja arī vairākus būtiskus aspektus par pētījumu kvalitāti un raksturu. Aptuveni piektdaļa no visiem pētījumiem bija randomizēti kontrolētie pētījumi, kas tiek uzskatīti par vienu no uzticamākajiem zinātniskās izpētes veidiem. Tomēr vairāk nekā pusei pētījumu bija ļoti neliels dalībnieku skaits, bieži vien desmit vai mazāk bērnu. Tāpat tika konstatēts, ka meitenes un dažādu etnisko vai sociālo mazākumgrupu bērni pētījumos bija nepietiekami pārstāvēti.

Pārskatā tika identificēta arī ievērojama intervenču daudzveidība. Rotaļā balstītas pieejas ietvēra biheiviorālās metodes, attīstības pieejas, vecāku vadītas programmas, individuālās terapijas un grupu nodarbības. Tas apliecina, ka rotaļdarbība nav viena konkrēta metode, bet gan plaša pieeju grupa, kuru iespējams integrēt dažādos terapijas modeļos.

Viena no svarīgākajām pētījuma atziņām bija secinājums, ka rotaļa autisma intervencēs var pildīt vairākas atšķirīgas funkcijas. Pirmkārt, rotaļa var kalpot kā vide mācībām, kur bērns dabiskā un motivējošā situācijā apgūst komunikācijas un sociālās prasmes. Otrkārt, rotaļa pati par sevi var būt attīstības mehānisms, kas veicina simboliskās domāšanas, sociālās izpratnes, valodas un emocionālās regulācijas attīstību. Treškārt, rotaļdarbība bieži tiek izmantota kā daļa no plašākām terapijas programmām, piemēram, ABA vai attīstības pieejās balstītās intervencēs.

Šie secinājumi ir nozīmīgi gan speciālistiem, gan vecākiem, jo palīdz labāk izprast rotaļas lomu bērna attīstībā. Pētījums uzsver, ka rotaļa nav tikai izklaide vai brīvā laika pavadīšanas veids. Spēles laikā bērns apgūst prasmes, kas ir būtiskas viņa turpmākajai attīstībai un sociālajai funkcionēšanai. Īpaši autiskiem un neverbāliem bērniem rotaļa var būt efektīvs veids, kā palielināt motivāciju, mazināt stresu, veidot kontaktu ar pieaugušajiem un radīt dabiskas komunikācijas situācijas.

Šīs atziņas labi ilustrē ikdienas darbs agrīnajā ABA intervencē. Daudziem cilvēkiem mācīšanās asociējas ar sēdēšanu pie galda, uzdevumu pildīšanu, kartītēm un redzamiem rezultātiem. Tomēr agrīnā bērnībā, īpaši strādājot ar autiskiem vai neverbāliem bērniem, spēle bieži ir galvenais mācīšanās veids. Tāpēc tas, kas no malas var izskatīties kā vienkārša spēlēšanās ar bumbiņām, ABA terapeitam var būt mērķtiecīgs darbs pie vairāku attīstības prasmju apguves vienlaikus.

Piemēram, situācijā, kad bērns met bumbiņas tornī un vēro, kā tās izkrīt ārā, viņš apgūst cēloņu un seku sakarības. Bērns sāk saprast, ka viņa darbībai ir paredzams rezultāts – ja bumbiņa tiek iemesta tornī, tā nokrīt lejā, rada skaņu un izripo ārā. Vienlaikus viņš iegūst bagātīgu sensoru pieredzi, jo redz kustību, dzird skaņas un vēro bumbiņas ceļu. Daudziem autiskiem bērniem šāda pieredze ir īpaši motivējoša un palīdz ilgāk noturēt uzmanību.

Spēles laikā veidojas arī kopīga uzmanība. Bērns un terapeits fokusējas uz vienu aktivitāti, dalās interesē par notiekošo un iesaistās kopīgā darbībā. Tieši kopīga uzmanība ir viens no svarīgākajiem sociālās komunikācijas pamatiem. Kad terapeits atkārto vārdus vai skaņas, piemēram, “bum bum” vai “bumba”, bērns pakāpeniski sāk sasaistīt dzirdēto valodu ar konkrētiem objektiem un notikumiem.

Ja bērns pats atkārto dzirdētās skaņas vai vārdus, viņš trenē imitācijas prasmes, runas motoriku un komunikācijas iniciēšanu. Šie šķietami mazie soļi ir ļoti nozīmīgi, jo valodas attīstība bieži sākas tieši ar skaņu atdarināšanu.

Svarīgs brīdis rodas arī tad, kad terapeits uz laiku paņem bumbiņas un jautā: “Ko tu gribi?” Ja bērns norāda uz bumbu ar pirkstu, tas jau ir komunikācijas akts. Viņš parāda, ka saprot – ar savu rīcību var ietekmēt citu cilvēku un iegūt sev vēlamo. ABA terminoloģijā šo prasmi sauc par pieprasīšanu jeb manding. Norādīšanas žests ir funkcionāla komunikācija un bieži vien ļoti nozīmīgs solis ceļā uz runas attīstību.

Neverbāliem bērniem komunikācija sākas vēl pirms vārdu lietošanas. Skatiens, norādīšana, skaņu atkārtošana, gaidīšana un pievēršanās pieaugušajam ir komunikācijas mēģinājumi, kurus terapeits apzināti pamana un pastiprina. Tā bērns pamazām iemācās, ka komunikācijai ir jēga un ka viņa centieni tiek saprasti.

Spēlē tiek trenēta arī sociālā mijiedarbība. Bērns gaida savu kārtu, terapeits atdod bumbiņas, un veidojas vienkārša, bet svarīga maiņu jeb “turn-taking” struktūra. Šādas sociālās spēles palīdz attīstīt sadarbību, pacietību un izpratni par komunikāciju ar citiem cilvēkiem.

ABA speciālisti īpašu uzmanību pievērš tieši šiem mazajiem attīstības soļiem, jo bērnu progress bieži nenotiek lielos lēcienos. Norādīšana uz bumbu šodien var pārtapt par skaņu “ba” rīt, pēc tam par vārdu “bumba”, bet vēlāk par teikumu “gribu bumbu”. Katrs nelielais sasniegums kļūst par pamatu nākamajam.

Tāpēc labs ABA terapeits spēlē saskata daudz vairāk nekā vienkāršu izklaidi. Vienā aktivitātē iespējams attīstīt uzmanību, komunikāciju, prasīšanu, gaidīšanu, imitāciju, valodu, sociālās prasmes, motoriku un emocionālo regulāciju. Īpaši agrīnā vecumā svarīgāk par akadēmiskām prasmēm bieži ir tas, vai bērns vēlas sadarboties, pieņem pieaugušo savā spēlē, izrāda iniciatīvu un sāk interesēties par cilvēkiem.

Tieši tādēļ kvalitatīvs agrīnās intervences darbs bieži izskatās pēc spēles. Terapeits vispirms veido attiecības, motivāciju, komunikāciju un kopīgu uzmanību, jo šīs prasmes kļūst par pamatu tālākai mācīšanās attīstībai. Lai gan no malas var šķist, ka bērns vienkārši spēlējas ar bumbiņām, patiesībā viņš vienlaikus apgūst daudzas prasmes, kas vēlāk palīdzēs viņam sazināties, mācīties un veiksmīgāk iesaistīties apkārtējā pasaulē.

Noslēgumā var secināt, ka gan zinātniskie pētījumi, gan praktiskā pieredze norāda uz rotaļdarbības centrālo lomu autisma intervencēs. Rotaļa nav pretstats mācībām – tā ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā mazi bērni apgūst komunikāciju, sociālo mijiedarbību un citas attīstībai būtiskas prasmes. Tādēļ rotaļā balstītas pieejas ir vērtīgs instruments gan speciālistiem, gan ģimenēm, plānojot bērna attīstības atbalstu un veicinot viņa pilnvērtīgu iesaisti sociālajā vidē.

Pētījumi:

Play-based interventions to support social and communication development in autistic children aged 2–8 years: A scoping review

Jenny L. Gibson, Emma Pritchard

https://journals.sagepub.com/doi/full/10.1177/23969415211015840?__cf_chl_tk=y.ndua1nK51SdNeEWeZ73Y6qjR983mZ7Hf3MEbgNIMs-1780382375-1.0.1.1-k32jYCdCW0m3fVBHyj4ZIk6PIIeiGN3N5PPoeR5LIfI&utm_source=chatgpt.com

Dažreiz pārmaiņas sākas ar pavisam vienkāršu lietu — iztaisnot plecus, pacelt skatienu un ieelpot dziļāk

“Upright posture improves affect and fatigue in people with depressive symptoms” pētījumā tika pētīts, vai ķermeņa poza var ietekmēt emocionālo stāvokli cilvēkiem ar depresijas simptomiem. Pētījuma pamatideja ir tāda, ka depresijai bieži raksturīga salīkusi, nolaista poza, mazāka kustīgums un nogurums. Šādas pazīmes jau vēsturiski tika uzskatītas par svarīgiem depresijas indikatoriem.

Pētnieki balstās uz iemiesotās kognīcijas (embodied cognition) teoriju, kas skaidro, ka ķermenis un psiholoģiskais stāvoklis savstarpēji ietekmē viens otru. Tas nozīmē, ka ne tikai emocijas ietekmē ķermeņa valodu, bet arī poza var ietekmēt emocijas, domāšanu un pašsajūtu.

Iepriekšējie pētījumi parādīja, ka taisna poza veselīgiem cilvēkiem var palielināt pašpārliecinātību, uzlabot garastāvokli, samazināt stresu un veicināt pozitīvāku domāšanu. Turpretī salīkusi poza apgrūtina pozitīvu atmiņu atsaukšanu un ir saistīta ar negatīvām emocijām.

Šajā pētījumā piedalījās 61 cilvēks ar viegliem vai vidēji smagiem depresijas simptomiem. Dalībnieki tika nejauši sadalīti divās grupās: viena grupa sēdēja savā ierastajā pozā, bet otrai tika palīdzēts uzturēt taisnu pozu. Pēc tam dalībnieki veica stresa uzdevumu – publiskas runas testu.

Rezultāti parādīja, ka cilvēkiem taisnā pozā bija:

• lielāks pozitīvais emocionālais uzbudinājums,
• mazāks nogurums,
• aktīvāka runa (vairāk izrunātu vārdu),
• mazāka koncentrēšanās uz sevi (retāk lietots vietniekvārds “es”).

Tajā pašā laikā dažas atšķirības nebija statistiski nozīmīgas, un pētījums bija īslaicīgs, tāpēc secinājumi jāvērtē piesardzīgi.

Kopumā pētījums liecina, ka vienkārša pozas koriģēšana var pozitīvi ietekmēt emocionālo pašsajūtu cilvēkiem ar depresijas simptomiem. Taisnas pozas uzturēšana var būt vienkārša, droša un pieejama papildmetode līdzās citām ārstēšanas formām.

Pētījums netieši atbalsta ideju, ka arī veselam cilvēkam poza var ietekmēt pašsajūtu, taču tas nepierāda, ka taisna poza būtiski “padarīs laimīgāku” cilvēku bez depresijas.

Rakstā minēti vairāki agrāki pētījumi ar dalībniekiem bez veselības grūtībām, kuros taisna vai atvērta poza bija saistīta ar:

• labāku garastāvokli,
• lielāku pašpārliecinātību,
• zemāku stresu,
• augstāku enerģijas līmeni,
• vieglāku pozitīvu atmiņu atsaukšanu.

Tas nozīmē, ka ķermenis un prāts darbojas divvirzienu attiecībās — emocijas ietekmē pozu, bet poza var nedaudz ietekmēt emocijas.

Depresijas gadījumā cilvēkiem bieži jau ir:

• salīkusi poza,
• nogurums,
• psihomotorā palēnināšanās.

Tāpēc taisnas pozas ieviešana var dot lielāku efektu, jo tā maina izteiktu negatīvu modeli. Veselam cilvēkam, kurš jau funkcionē normāli, uzlabojums, visticamāk, būs:

• smalkāks,
• īslaicīgāks,
• vairāk situatīvs (piemēram, pirms prezentācijas vai stresa situācijā).

Svarīgi nepārspīlēt secinājumus. Šis pētījums nesaka:
❌ “Sēdi taisni un būsi laimīgs.”
❌ “Depresiju var izārstēt ar pozu.”

Poza var būt viens neliels faktors, kas ietekmē pašsajūtu, enerģiju un domāšanas stilu.

Piemēram, veselam cilvēkam taisnāka poza var:

• palīdzēt justies modrākam,
• samazināt “noguruma sajūtu” ilgstošā darbā,
• palielināt pārliecību sociālās situācijās,
• mazliet mazināt stresu.

Pozas uzlabošana var palīdzēt labsajūtai un enerģijai, īpaši kombinācijā ar:

• kustībām,
• miegu,
• fiziskām aktivitātēm,
• elpošanu,
• sociālu kontaktu.

Vienkāršāk sakot: veselam cilvēkam poza, iespējams, nedaudz ietekmē garastāvokli un enerģiju, bet depresijas gadījumā šī ietekme var būt izteiktāka, jo poza ir daļa no pašas slimības simptomiem.

Vairāk lasi pētījumu Upright posture improves affect and fatigue in people with depressive symptoms

Kā tikt galā ar bērna dusmu lēkmi bez kliegšanas

Bērna dusmu lēkmes var izsist no līdzsvara pat mierīgākos vecākus. Kliegšana, raudāšana, mantu mētāšana vai atteikšanās sadarboties bieži liek justies bezspēcīgam. Daudzi vecāki pēc šādām situācijām izjūt vainas sajūtu: “Kāpēc es atkal pacēlu balsi?” vai “Vai es kaut ko daru nepareizi?”

Taču patiesība ir vienkāršāka, nekā šķiet — bērna dusmu lēkmes nav sliktas uzvedības demonstrācija vai manipulācija. Īpaši mazākiem bērniem tās bieži ir veids, kā paust emocijas, ar kurām viņi vēl neprot tikt galā.

Labā ziņa? Ir iespējams palīdzēt bērnam pārdzīvot dusmu lēkmi bez kliegšanas un soda.

Kāpēc bērni piedzīvo dusmu lēkmes?

Dusmu lēkmes visbiežāk rodas tad, kad bērna emocionālās spējas nespēj tikt līdzi situācijai. Mazs bērns vēl tikai mācās:

• saprast savas emocijas,
• nosaukt tās vārdos,
• nomierināties patstāvīgi,
• pieņemt vilšanos vai robežas.

Dusmas bieži ir tikai redzamā daļa. Zem tām var slēpties:

• nogurums,
• izsalkums,
• pārslodze,
• bailes,
• vilšanās,
• vajadzība pēc uzmanības vai drošības sajūtas.

Kad bērns eksplodē emocionāli, viņa smadzenes tajā brīdī nav gatavas loģiskai sarunai vai lekcijai par uzvedību.

Pirmais solis: nomieriniet sevi

Tas var šķist netaisnīgi — kāpēc man jānomierinās, ja bērns kliedz? Taču bērni ļoti spēcīgi reaģē uz pieaugušā emocionālo stāvokli.

Ja jūs paceļat balsi, bērna nervu sistēma bieži aktivizējas vēl vairāk. Tas nozīmē intensīvāku raudāšanu, pretošanos vai agresiju.

Pamēģiniet sev uzdot vienu jautājumu:

“Kas man šobrīd ir svarīgāks — uzvarēt situācijā vai palīdzēt bērnam nomierināties?”

Dažas vienkāršas stratēģijas:

• ieelpojiet dziļāk pirms reaģējat,
• pasakiet sev: “Tas pāries”,
• runājiet klusāk, nevis skaļāk,
• atkāpieties par soli, ja jūtat, ka tūlīt zaudēsiet pacietību.

Bērnam vajadzīgs mierīgs pieaugušais, nevis ideāls pieaugušais.

Dabiskākā un plūstošākā versija latviski sociālajiem tīkliem varētu būt:

Kā palīdzēt bērnam nomierināties, ja viņš negrib apskāvienus?

💛 Paliec tuvumā — neuzspied fizisku kontaktu, bet esi blakus.
💛 Saglabā mieru — tava nervu sistēma palīdz bērnam nomierināties.
💛 Nosauc emocijas vārdā — “Es redzu, ka tu esi dusmīgs/sarūgtināts.”
💛 Palīdzi, kad bērns ir gatavs — dažreiz visvairāk vajag drošu klātbūtni, nevis risinājumu uzreiz.

Nesāciet audzināšanas lekciju dusmu kulminācijā

Kad bērns ir emocionālā sabrukuma vidū, nav īstais brīdis frāzēm:

• “Beidz uzvesties!”
• “Nomierinies tūlīt!”
• “Par ko tu vispār raudi?”
• “Lielie bērni tā nedara.”

Brīdī, kad emocijas ir pārņēmušas bērnu, viņš bieži nespēj dzirdēt argumentus.

Tā vietā palīdz vienkāršas, mierīgas frāzes:

• “Es redzu, ka tev šobrīd ir ļoti grūti.”
• “Tu esi dusmīgs, jo neizdevās.”
• “Es esmu šeit kopā ar tevi.”
• “Kad būsi gatavs, mēs atradīsim risinājumu.”

Tas nenozīmē piekāpties vai atļaut visu. Tas nozīmē palīdzēt bērnam nomierināt nervu sistēmu.

Pieņemiet emocijas, bet saglabājiet robežas

Svarīgi atcerēties: emocijas ir pieņemamas, bet ne visa uzvedība.

Piemēram:

❌ “Beidz dusmoties!”
✅ “Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Sist nedrīkst. Es palīdzēšu tev nomierināties.”

❌ “Pārstāj kliegt!”
✅ “Tu esi ļoti sarūgtināts. Kad būsi gatavs, es tevi uzklausīšu.”

Šāda pieeja palīdz bērnam saprast:

1. viņa emocijas ir drošas un pieņemamas;
2. robežas joprojām pastāv.

Ko darīt publiskā vietā?

Dusmu lēkmes veikalā vai rotaļu laukumā ir īpaši izaicinošas. Apkārtējo skatieni rada vēl lielāku stresu.

Svarīgākais — neatrisiniet situāciju “skatītāju dēļ”.

Mēģiniet:

• pietupties bērna līmenī,
• runāt mierīgā balsī,
• samazināt apkārtējos stimulus (ja iespējams, pāriet klusākā vietā),
• koncentrēties uz bērnu, nevis citu viedokļiem.

Jūsu mērķis nav panākt tūlītēju klusumu. Mērķis ir palīdzēt bērnam atgūt līdzsvaru.

Pēc dusmu lēkmes — runājiet, nevis sodiet

Kad bērns ir nomierinājies, ir īstais laiks sarunai.

Uzdodiet vienkāršus jautājumus:

• “Kas tevi tik ļoti sadusmoja?”
• “Ko mēs nākamreiz varētu darīt citādi?”
• “Kā es tev varu palīdzēt?”

Šajos brīžos bērni mācās emocionālo regulāciju.

Un ja tomēr uzkliedzat?

Jūs neesat vienīgais. Daudzi vecāki reizēm zaudē pacietību.

Svarīgākais nav būt perfektam — svarīgākais ir labot saikni.

Var pateikt:
“Es sadusmojos un uzkliedzu. Man nevajadzēja tā reaģēt. Piedod. Mēģināsim vēlreiz.”

Tas māca bērnam ļoti svarīgu prasmi: kļūdas var labot.

Dusmu lēkmes nav zīme, ka jūsu bērns ir “grūts” vai ka jūs esat slikts vecāks. Tās ir bērna attīstības daļa un iespēja mācīties emociju regulēšanu.

Kad pieaugušais spēj saglabāt mieru, nosaukt emocijas vārdā un saglabāt drošas robežas, bērns pamazām iemācās darīt to pašu.

Mazāk kliegšanas nenozīmē mazāk robežu. Tas nozīmē vairāk saiknes, vairāk izpratnes un mierīgāku vidi visai ģimenei.

DIR® / Floortime un ABA

DIR/Floortime pieeja arvien biežāk tiek integrēta audiologopēdiskajā praksē, jo tā ļauj skatīties uz bērna komunikācijas attīstību ne tikai kā uz valodas prasmju apguvi, bet kā uz plašāku sociāli emocionālās mijiedarbības procesu. Audiologopēds, kurš ir sertificēts DIR/Floortime pieejā, strādā ar bērnu, balstoties uz attiecībām, bērna iniciatīvu un individuālajām sensorajām un attīstības īpatnībām, veidojot drošu vidi komunikācijas attīstībai.

Šāda speciālista darba centrā ir bērna iesaiste dabiskā mijiedarbībā, bieži izmantojot rotaļu, emocijas un kopīgu uzmanību kā galvenos komunikācijas attīstības instrumentus. Audiologopēds izmanto DIR/Floortime principus, lai palīdzētu bērnam attīstīt ne tikai runu vai skaņu izrunu, bet arī spēju veidot kontaktu, saprast sociālos signālus un pakāpeniski paplašināt komunikācijas iespējas ikdienas situācijās.

Svarīga šādas pieejas iezīme ir individuāls, bērnam pielāgots atbalsts, kur terapija netiek balstīta tikai uz strukturētiem uzdevumiem, bet gan uz attiecību veidošanu un motivāciju. Audiologopēds kā sertificēts DIR/Floortime speciālists strādā ciešā sadarbībā ar vecākiem, lai šīs attīstības stratēģijas tiktu pārnestas arī uz ikdienas vidi, tādējādi veicinot bērna komunikācijas un sociālās attīstības nepārtrauktību.

DIR® (Developmental, Individual-differences, Relationship-based) ir pieeja, kas palīdz izprast, kā cilvēks aug, mācās un mijiedarbojas ar pasauli. DIR uzsver, ka katrs cilvēks ir unikāls un attīstās atšķirīgā tempā.

DIR balstās uz trim pamatprincipiem:

• D (attīstība) – kur cilvēks atrodas attīstības procesā un kā tas turpinās
• I (individuālās atšķirības) – kā cilvēks uztver, apstrādā un reaģē uz pasauli
• R (attiecības) – kā attiecības veicina attīstību

DIR uzsver sociāli emocionālās attīstības nozīmi visā dzīves laikā un attiecību lomu kā galveno attīstības virzītāju.

DIR/Floortime ir DIR modeļa praktiskais pielietojums, kur

• bērns vada spēli un mijiedarbību
• pieaugušais seko bērna interesēm
• attīstība notiek caur attiecībām un emocionālu saikni

Neliela atkāpe, lai izprastu ABA (Applied Behavior Analysis) un DIR/Floortime kopīgo un atšķirīgo un kāpēc abas ir piemērotas darbam ar bērniem, kuriem ir attīstības grūtības.

ABA ir uzvedībā balstīta, strukturēta mācīšanās pieeja, kas

• sadala prasmes mazākos soļos
• māca caur atkārtošanu
• izmanto pastiprināšanu (piemēram, balvas)
• fokusējas uz konkrētu uzvedību maiņu

ABA mērķis ir iemācīt konkrētas prasmes (runu, pašaprūpi, uzvedību) un nostiprināt vēlamo uzvedību. Savukārt DIR/Floortime  mērķis ir attīstīt komunikāciju un veicināt emocionālo regulāciju.

DIR/Floortime un ABA galvenās atšķirības

Taču abas pieejas palīdz bērniem ar attīstības grūtībām, tās ir individualizētas un veicina attīstības progresu. Svarīgs punkts, ka abas pieejas iesaista vecākus un speciālistus. Ja tiek uzsākts darbs ar jaunāka vecuma bērnu vai bērnu ar izteiktu izvairīšanās uzvedību, lai veidotu pozitīvu komunikāciju un sadarbību ar bērnu, Floortime ir ieteicams kā sākotnējā pieeja. Pamazām pievieno ABA, kad bērns jau spēj iesaistīties mijiedarbībā un gatavs strukturētai prasmju mācīšanai.

Sods ABA skatījumā

Atslābināts, Iesaistīts, Motivēts.

ABA praksē bieži tiek izmantots princips, ka bērns vislabāk mācās, ja ir trīs pamatstāvokļi:

Atslābināts (relaxed)

Bērns jūtas droši, nav trauksmes vai pārslodzes. Nervu sistēma ir “gatava mācīties”, nevis aizsargāties.

Iesaistīts (engaged)

Bērns pievērš uzmanību aktivitātei vai terapeitam — skatās, klausās, piedalās. Bez iesaistes mācīšanās nenotiek.

Motivēts (motivated)

 Bērnam ir iemesls piedalīties — interese, pastiprinājums, vēlme iegūt kaut ko patīkamu.

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā ABA speciālistu supervīzors Lorenzo Todone arī uzsver, ka mācīšanās notiek efektīvi tikai tad, ja ir ievēroti šie trīs pamatprincipi, jo tikai bērnam:

• ir motivācija (motivating operations),
• bērns spēj pievērst uzmanību,
• un nav traucējošu faktoru (stress, sensorā pārslodze).

Izaugsmes centra ABA speciālisti bieži šos trīs pamatstāvokļus izmanto kā “iekšējo check-list”, lai izprastu bērna gatavību apgūt jaunas prasmes:

• Ja bērns raud vai izvairās → vispirms jāpanāk atslābums
• Ja bērns neskatās / ignorē → jāveicina iesaiste
• Ja bērns negrib sadarboties → jāpalielina motivācija

Tikai tad sākas efektīva mācīšana!

Imitācijas grūtības bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un ABA pieeja

Spoguļneironi ir neironu grupa, kas aktivizējas gan tad, kad indivīds pats veic darbību, gan tad, kad viņš novēro šo darbību citā personā. Šī sistēma tiek uzskatīta par vienu no mehānismiem, kas nodrošina imitāciju un empātiju.

Pētījumi liecina, ka bērniem ar AST spoguļneironu sistēma var darboties atšķirīgi. Jau agrīnā vecumā tas var izpausties kā samazināta spontāna imitācija – piemēram, bērns retāk atkārto pieaugušā kustības vai skaņas. Tas var ietekmēt arī valodas attīstību un sociālo mijiedarbību.

Imitācijas grūtības bērniem ar AST var būt saistītas ar neirobioloģiskiem faktoriem, tostarp spoguļneironu sistēmas īpatnībām, taču tās nevar pilnībā izskaidrot visus AST aspektus. Neskatoties uz to, imitācijas prasmes ir kritiski svarīgas attīstībai. Jāatzīmē, ka zinātniskajā vidē nav pilnīgas vienprātības par to, cik lielā mērā spoguļneironu disfunkcija izskaidro autismu. Daži pētnieki uzskata, ka tā ir tikai viena no daudzām iesaistītajām sistēmām.

ABA pieeja piedāvā efektīvus instrumentus šo prasmju mācīšanai, nodrošinot strukturētu, pakāpenisku un individuāli pielāgotu apmācību. Agrīna iejaukšanās un sistemātiska imitācijas trenēšana var būtiski uzlabot bērna spēju mācīties no apkārtējiem un iesaistīties sociālajā vidē.

The Effects of Imitative Vs. Cognitive Methods on The Speech Development of Children With Autism
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3943057/?utm_source=chatgpt.com

Pētījums par imitācijas un kognitīvās Metožu noderīgumu valodas apguvē.

Justin H.G. Williams, Visual–auditory integration during speech imitation in autism
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0891422204000757?utm_source=chatgpt.com

Pētījums, kur apstiprinājās, ka apmācība vizuālās runas atpazīšanā bija efektīva, bērni ar AST varētu gūt pozitīvus rezultātus no multimodālām pieejām imitācijas terapijā un valodas apmācībā.

Arvien vairāk psiholingvistiski apmācītu pētnieku sāk pārbaudīt valodas apguves teorijas AST pētījumos, jo šie traucējumi raksturojas ar būtiskām atšķirībām spēju līmenī dažādās valodas, sociālajās un kognitīvajās jomās. Tādējādi AST ir kalpojis kā “dabiska laboratorija”, kurā iespējams izpētīt dažādas valodas apguves teorijas.

Intensīvā lasītmācīšanas metode

Mācību līdzeklis „Intensīvā lasītmācīšana” ir izveidots, balstoties uz vācu grāmatu „Ķīles lasītmācīšanas kurss”, to tulkojot un pielāgojot latviešu valodai. 

Intensīvās lasīšanas latvisko variantu izstrādāja Raimonda Šuha un Beitāne, kuras bija arī Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālā pedagoga un uzvedības analītiķes Jolantas kolēģes. Jolanta apguva metodi no to izveidotājām un pielietojusi veiksmīgi metodi jau vairākus gadus.

Šīs pieejas pamatā ir būtisks princips – apzināta izvairīšanās no grūtībām, ievērojot pakāpeniskumu mācību procesā. Tas nozīmē, ka patskaņi un līdzskaņi, kā arī vārdu struktūras sarežģītība tiek ieviesti soli pa solim, atbilstoši bērna attīstības līmenim.

Lasītprasmes un rakstītprasmes apguve šajā metodē ir cieši savstarpēji saistīta. Lasīšanas procesā nepārtraukti mijas analīze un sintēze – bērns mācās gan sakārtot burtus atbilstoši dzirdētajām skaņām, gan lasīt vārdus, balstoties uz burtu secību. Tādējādi var secināt, ka bērns spēj izlasīt vārdus, ja viņš prot tos pareizi uzrakstīt, balstoties uz dzirdēto izrunu.

Svarīgs aspekts ir arī rakstīšanas process – ieteicams rakstīt ar zīmuli, lai kļūdas varētu nekavējoties izlabot. Tas palīdz bērnam izvairīties no neveiksmes sajūtas un vienmēr redzēt pareizu rezultātu. Tāpat sākotnējā posmā izvairās no vārdiem ar sarežģītiem ortogrāfijas noteikumiem, jo tie var radīt apjukumu un traucēt lasīšanas prasmju attīstību.

Nozīmīga loma šajā metodē ir skaņu žestiem, kurus dēvē arī par fononīmiku, žestu spēli vai lasīšanu ar pirkstiem. Šie žesti tiek lietoti vienlaikus ar skaņu izrunu, tādējādi veicinot vairāku maņu – redzes, dzirdes, kustību un sajūtu – iesaisti mācību procesā. Šāda pieeja balstās neiropsiholoģiskos pētījumos, kas uzsver dažādu uztveres un kustību procesu savstarpējo saistību un nozīmi lasīšanas apguvē.

Skaņu žesti pilda arī kompensējošu funkciju un īpaši efektīvi darbojas, ja tie tiek apgūti emocionāli piesaistošā veidā, piemēram, rotaļās. Tas ir īpaši nozīmīgi pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kuriem rotaļa joprojām ir būtiska mācību forma. Šādā veidā tiek attīstīta maņu atmiņa un nostiprināta skaņu un kustību saikne.

Bērnu individuālās attīstības īpatnības nosaka viņu mācību potenciālu, tāpēc svarīgi ir radīt daudzveidīgas un biežas lasīšanas iespējas jau agrīnā vecumā. Intensīvā lasītmācīšana ar skaņu žestu palīdzību ļauj bērnam ne tikai apgūt prasmes, bet arī izjust prieku par mācību procesu, būt ieinteresētam un aktīvi iesaistīties.

Turklāt skaņu žestu izmantošana veicina abu smadzeņu pusložu sadarbību, palīdz mazināt muskuļu sasprindzinājumu un uzlabo vispārējo ķermeņa koordināciju. Rezultātā tiek attīstīti svarīgi kognitīvie procesi – uztvere, domāšana, atmiņa un uzmanība.

Kopumā šī pieeja nodrošina bērnam drošu, pakāpenisku un emocionāli pozitīvu ceļu uz lasītprasmes apguvi.

59 neacīmredzamas AST pazīmes

Materiāls tapis, apkopojot informāciju no dažādiem avotiem ar mērķi palīdzēt vecākiem labāk izprast agrīnas bērna attīstības īpatnības.

Autiskā spektra traucējumi (AST) ne vienmēr izskatās tā, kā sabiedrībā pieņemts domāt. Bērns var būt mierīgs, gudrs un runāt, bet vienlaikus piedzīvot grūtības sociālajā mijiedarbībā, komunikācijā vai maņu uztverē. Šis materiāls palīdz pamanīt nianses, kas ikdienas steigā var palikt nepamanītas.

Jo agrāk tiek ievērotas attīstības atšķirības, jo agrāk iespējams sākt atbalstu. Pētījumi rāda, ka palīdzība 1–3 gadu vecumā var būtiski uzlabot bērna valodas attīstību, sociālās prasmes un spēju funkcionēt ikdienā.

Vecāki bieži dzird frāzes: “Izaugs”, “Zēni runā vēlāk”, “Katrs bērns attīstās savā tempā”. Dažkārt tā tiešām ir taisnība. Taču reizēm šāda nogaidīšana nozīmē zaudētu laiku. Šis materiāls iedrošina vecākus nepalikt vieniem ar šaubām un meklēt skaidrību.

Skaidra informācija mazina bailes. Tā vietā, lai paliktu ar sajūtu “kaut kas nav labi, bet es nezinu kas”, vecākiem ir konkrēti soļi: novērot → pierakstīt → konsultēties ar speciālistu.

Galvenais — nekrist panikā, bet arī neatlikt rīcību.
Jūsu bērnam visvairāk nepieciešama tieši jūsu uzmanība, sapratne un atbalsts.

Lejuplādē materiālu savai lietošanai:

Ilglaicīgā atmiņa

Ilglaicīgā atmiņa (LTM) ir informācijas glabāšana ilgstošā laika posmā, sākot no dažām minūtēm līdz visa mūža garumam. Atšķirībā no īstermiņa atmiņas, kurai ir ierobežota ietilpība, ilglaicīgā atmiņa spēj uzglabāt lielu informācijas daudzumu. Pētnieki izmanto dažādas metodes, lai novērtētu ilglaicīgo atmiņu, kas palīdz gan uzlabot ilglaicīgo atmiņu, gan izvēlēties piemērotāko apmācības metodi.

Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa

Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa, kas pakāpeniski samazinās, bērnam apgūstot sociālās prasmes un kognitīvās spējas.

Egocentriskā domāšana bērnībā, kā to aprakstījis Žans Piāžē (Jean Piaget), īpaši raksturīga pirmsskolas vecuma bērniem, kas atrodas vecumā aptuveni no 2 līdz 7 gadiem. Šajā attīstības posmā bērni uztver pasauli galvenokārt no savas perspektīvas un tiem ir grūtības saprast, ka citi cilvēki var redzēt, domāt vai just citādāk.

Viens no zināmākajiem eksperimentiem par egocentrisko domāšanu, kuru veica Piažē, ir "Trīs kalnu uzdevums". Eksperimentābērniem tika parādīts modelis ar trim dažāda augstuma kalniem, un viņiem tika lūgts aprakstīt, ko redz lelle, kas sēž citā vietā. Piāžē novēroja, ka bērni vecumā līdz aptuveni 6–7 gadiem bieži vien atbildēja, aprakstot ainavu no savas, nevis lelles perspektīvas. Tas liecināja par egocentrismu – bērni vēl nespēja kognitīvi abstrahēties no savas pieredzes un iztēloties citu skatpunktu.

Piāžē uzskatīja, ka egocentrisma pārsvars samazinās ap 7 gadu vecumu:

Piažē norādīja, ka 2 – 4 gadu veciem bērniem domāšana ir izteikti egocentriska, bērni uzskata, ka visi redz un domā tieši tāpat kā viņi.

Bērni vecumā 4–7 gadi jau sāk apzināties, ka citi var domāt atšķirīgi, taču viņiem vēl ir grūti saprast citu cilvēku perspektīvas.

Pakāpeniski pēc 7 gadu vecuma bērni sāk labāk izprast citu viedokļus un emocijas.

Vēlākie pētījumi (piemēram, Margareta Donaldsona un Ann Brown) gan parādīja, ka bērni jau agrāk var izrādīt spēju saprast citu perspektīvas, īpaši ja uzdevumi ir veidoti viņiem saprotamākā kontekstā.

Jaunākie pētījumi liecina, ka mūsdienu bērni var attīstīties ātrāk nekā Piāžē aprakstītajās stadijās, tas var būt saistīts ar izmaiņām sociālajāvidē, izglītības metodēs un tehnoloģiju ietekmi.

Tādējādi bērnu egocentrisms nav absolūts, bet atkarīgs no uzdevuma sarežģītības un konteksta. Tāpat sociālā mijiedarbība un kultūras faktori būtiski ietekmē spēju izprast citu perspektīvas, jo bērnu attīstība ir cieši saistīta ar sociālo vidi, tāpat mijiedarbība ar pieaugušajiem un vienaudžiem veicina domāšanas elastību.

Egocentriskā domāšana, kā to aprakstīja Žans Piāžē, un autisms ir cieši saistīti, jo abi ietver grūtības ar perspektīvas maiņu un citu cilvēku domu un emociju izpratni. ABA (Applied Behavior Analysis – lietišķā uzvedības analīze) terapija bieži tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem ar autismu attīstīt sociālās prasmes un samazināt egocentrisko domāšanu.

Egocentriskā domāšana saistīta ar nespēju saprast citu skatpunktus, un tas pakāpeniski uzlabojas bērniem pieaugot noteiktā vecumā. Lai gan egocentriskā domāšana ir dabiska agrīnajā bērna vecumā, bērniem ar autiskā spektra traucējumiem tās pazīmes var saglabāties ilgāk. ABA var palīdzēt mazināt šo egocentrismu, mācot sociālās prasmes un perspektīvas maiņu, kas veicina labāku komunikāciju un mijiedarbību ar citiem.

ABA ir zinātnē pamatota un tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem apgūt sociālās un komunikācijas prasmes.

Dažas ABA metodes, kas var veicināt egocentrisko domāšanas samazināšanos:

1. Perspektīvas maiņas apmācība: ABA izmanto modelēšanu, lai mācītu bērniem saprast, kā citi jūtas un domā. Piemēram, bērnam var tikt doti uzdevumi atpazīt emocijas citu sejās vai paredzēt citu cilvēku reakcijas.
2. Sociālie stāsti un lomu spēles: Bērni mācās, kā dažādās situācijās reaģēt, izmantojot vizuālus stāstus un praktiskus scenārijus. Tas palīdz saprast, ka citiem var būt atšķirīgas perspektīvas un emocijas.
3. Komunikācijas un sarunu prasmes: ABA māca jautāt un klausīties, kas palīdz bērnam attīstīt spēju pievērst uzmanību citu vajadzībām. Piemēram, bērns var mācīties uzdot jautājumus par citu jūtām un pareizi reaģēt.
4. Elastīgas domāšanas attīstīšana: Bērniem bieži ir grūti pieņemt, ka var būt dažādi skatījumi uz lietām. ABA izmanto uzdevumus, kas prasa atrisināt problēmas dažādos veidos, lai veicinātu kognitīvo elastību.

Frāžu constructors valodas attīstībai!

Kas ir  frāžu konstruktors?

Frāžu konstruktors ir metode, kas palīdz veidot teikumus vai frāzes, balstoties uz noteiktiem noteikumiem vai valodas struktūrām, palīdzot apgūt teikumu veidošanas principus.

Vai frāžu konstruktors ir noderīgs bērniem, kuri ir neverbāli vai kuriem ir valodas aizture?

Frāžu konstruktora metode palīdz bērnam saprast piktogrammu lietojumu un attīsta valodas prasmes loģiskā un vizuāli saprotamā veidā.

Prasme darboties ar frāžu konstruktoru nākotnē var veicināt komunikācijas prasmes.

Bērniem, kuri nespēj izteikties mutiski, frāžu konstruktors sagatavo alternatīvam saziņas veidam, kas palīdzēs izteikt vajadzības, domas un emocijas, tādējādi samazinot frustrāciju un uzlabojot komunikāciju ar apkārtējiem.

Strādājot ar frāžu konstruktoru, tiek veicināta valodas attīstība un vienkāršu teikumu struktūras izpratne.

Frāžu konstruktors māca bērnam, kā veidot loģiskas un gramatiski pareizas frāzes, kas var palīdzēt arī verbālās valodas attīstībā. Paplašinās arī vārdu krājums un nostiprinās gramatikas izpratne, pat ja bērns pats vēl nerunā.

Prasme izteikties, izmantojot alternatīvas komunikācijas pieejas (piemēram, piktogrammas) samazina uzvedības problēmas.

Bērniem ar komunikācijas grūtībām bieži rodas grūtības, kas var izpausties sociāli nevēlāmā uzvedībā, jo nespēj izteikt savas vajadzības. Bet alternatīvs komunikācijas veids (piemēram, piktogrammu kombinācijas) var palīdzēt samazināt uzvedības problēmas un veicināt pozitīvu komunikāciju, ļauj kļūt patstāvīgākam ikdienas situācijās.

Frāžu konstruktors ir lielisks palīgs, kas sagatavo lasīšanas un rakstīšanas prasmēm

Lietojot frāžu konstruktoru, bērns apgūst sakarības starp attēliem, vārdiem un to nozīmi, kas ir svarīgs solis ceļā uz lasītprasmi un rakstītprasmi. Tādējādi frāžu konstruktors nav tikai komunikācijas palīglīdzeklis – tas ir spēcīgs rīks, kas veicina bērna valodas, sociālās un kognitīvās prasmes, uzlabojot viņa dzīves kvalitāti un iespējas integrēties sabiedrībā

Kā norit apmācības procedūra frāžu konstruktoram?

Mērķis:

Attīstīt prasmi veidot vienkāršas teikumu konstrukcijas, izmantojot piktogrammas.

Materiāli:

· Attēls, kur redzams, ka puika guļ.

· Attēls, kur redzams, ka puika ēd.

· Četras piktogrammas (var sākotnēji izmantot tikai darbības vārdu piktogrammas)

1.    Puika

2.    Lapsa

3.    Ēd

4.    Guļ

Apmācība:

1.    Uzdevuma izskaidrošana vai uzdevuma priekšā parādīšana:

o   Parāda attēlu, kur puika guļ un saka: “Puika guļ.”

o   Tad rāda uz attēlu un jautā bērnam "Ko dara puika?"

2.    Piktogrammu atlase:

o   Parādi bērnam visas piktogrammas.

o   Nosauc katru piktogrammu.

o   Jautā : “Ko dara  puika?” un norādi uz piktogrammu “Guļ”.

o   Novieto piktogrammu zem attēla – patstāvīgi vai ar palīdzību.

o    Atkārto, lai saprot uzdevuma veikšanas algoritmu, lai turpmāk var veikt uzdevumu patstāvīgi.

3.    Atgriezeniskā saite:

o   Ja bērns pareizi izvēlas piktogrammas, paslavē: "Lieliski! Pareizi! Puika guļ!"

o   Ja kļūdās, maigi koriģē, sniedz palīdzību izvēlēties pareizo piktogrammu.

4.    Papildinājums:

o   Ja bērns viegli tiek galā, var paplašināt no viena darbības vārda uz vārdu savienojumu un vienkāršu teikumu, piemēram: "Puika guļ.” vai “Puika guļ gultā."

Žesti kā funkcionālās komunikācijas sastāvdaļa.

Žesti ir dabiska neverbālās komunikācijas sastāvdaļa, kas papildina un dažreiz aizstāj runu.

Žestus mēs izmantojam gan ikdienas sarunā un arī sarežģītākās sociālās situācijās.

Žesti ir universāls un nozīmīgs komunikācijas līdzeklis, taču jāņem vērā, ka daudzi žesti ir saprotami tikai konkrētā sabiedrībā, kultūrā, bet dažādās kultūrās žestiem var būt atšķirīga nozīme.

Žestus izmanto ikviens no mums:

1.    lai pastiprinātu un precizētu runu, jo tādā veidā mēs vēlamies pastiprināt uzmanību, vēlamies uzsvērtuvai izskaidrotu sevis teikto (piemēram, norādīt ar roku uz objektu, kad par to runā).

2.    Lai aizstātu vārdus, ja verbālā saziņa nav iespējama (piemēram, trokšņainā vidē vai ja cilvēki nerunā vienā valodā), žesti var kalpot kā alternatīva saziņai.

3.    Lai izteiktu emocijas, mēs bieži izmantojam ķermeņa valodu un žestus, lai paustu prieku, dusmas, izbrīnu utt. (piemēram, pamājot ar galvu piekrišanas zīmi vai saraucot pieri neizpratnē).

4.   Kā alternatīvu komunikācijas veidu, ja ir runas traucējumi, tad žesti var būt svarīgs komunikācijas līdzeklis.  

Žestu apmācība ir svarīga neverbāliem bērniem vai bērniem ar valodas traucējumiem, jo tā palīdz attīstīt funkcionālo komunikāciju, kas ļauj efektīvāk paust savas vajadzības un vēlmes.

Žestu apguve un to izmantošana komunikācijā veicina izpratni un pašizpausmi, jo bērns iemācās izteikt savas vajadzības, kas samazina frustrāciju un uzvedības problēmas.

Žestu apguve veido pamatu turpmākai komunikācijas attīstībai, kas var veicināt verbālo saziņu vai palīdzēt pārejai uz alternatīvām komunikācijas metodēm (piemēram, attēlu apmaiņas sistēmu – PECS vai alternatīvo un augmentatīvo komunikāciju – AAC).

Žestu izmantošana komunikācijā var uzlabot sociālo mijiedarbību, jo žestu pazīšana palīdz bērniem saprast citu norādes un palīdz iesaistīties komunikācijā ar vienaudžiem un pieaugušajiem.

Piemērs žestu funkcionālas komunikācijas izmantošanai, ja bērns vēlas dzert, bet nevar pateikt vārdu “ūdens”, viņam var iemācīt žestu “dzert” (piemēram, imitēt dzeršanu, pieliekot roku pie mutes). Šo žestu var konsekventi izmantot kopā ar vārdu “ūdens” vai “dzert”, lai bērns apgūtu saikni starp žestu un tā nozīmi. Pamazām bērns apgūst, ka šis žests palīdz viņam iegūt to, ko viņš vēlas.

Žestu apmācība var tikt veikta, izmantojot modeli (pieaugušais demonstrē žestu), fizisku vadību (maigi palīdzot bērnam veikt žestu) un pastiprināšanu (piemēram, piešķirot bērnam to, ko viņš vēlas, kad viņš pareizi izmanto žestu).

Daži piemēri, žesti, kurus izmantojam biežāk:

Kā atbalstīt, ja problēmuzvedība parādās sociālās situācijās un izpaužas kā paaugstināta aktivitāte?

Praksē sastopamies ar bērniem, kuri individuālā darbā ar speciālistu neizrāda problēmuzvedību, ļoti labi sadarbojas un spēj koncentrēties arī aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli. Taču vidē, kurā klātesoši ir citi vienaudži, var novērot sociāli nepieņemamu uzvedību, kad bērns kļūst ļoti aktīvs, sāk skriet, kliegt un nereaģē uz pieaugušā teikto,.

ABA (lietderiskā uzvedības analīze) nodarbību ietvaros tiek pielietotas dažādas stratēģijas, lai veicinātu uzvedības kontroli un palīdzētu pozitīvā veidā iesaistīties sociālajā komunikācijā. 

Šīs stratēģijas ir pielietojamas arī ikdienā!

Sākumā ir svarīgi saprast, kāpēc bērns kļūst tik aktīvs un nereaģē uz pieaugušajiem. Funkcionālās uzvedības analīzes ietvaros tiek noteikta uzvedības funkcija jeb ko bērns vēlas panākt ar savu uzvedību:

• Vai bērns cenšas izvairīties no sarežģītas situācijas vai uzdevuma?
• Vai viņš meklē uzmanību?
• Vai novēroto uzvedību izraisa pārāk stimulējoša vai, tieši pretēji, nepietiekama vide? 

Kad apkopota informācija un noskaidrota uzvedības funkcija un trigeri, tikai tad var izvēlēties atbilstošu stratēģiju, lai bērnam sniegtu atbalstu uzvedības maiņai.

Bieži vien bērns kļūst ļoti aktīvs  konkrētās situācijās vai pie konkrētiem stimuliem, tāpēc, pinot tos, fokusējas uz šo stimulu mazināšanu vai izslēgšanu.

Svarīga ir vides strukturēšana, lai vide bērnam ir paredzama un strukturēta ja bērns zina, kas gaidāms, tādējādi samazinās, bet neizslēdz tās esamību, trauksme un impulsīva uzvedība. Strukturēta vide veicina pozitīvi bērna mijiedarbību ar citiem bērniem. Piemēram, plānojot īsus, kontrolētus sociālās spēles posmus, kuros bērns tiek pakāpeniski ievadīts mijiedarbībai ar vienaudžiem., kad sākumā bērns spēlējas tikai ar vienu bērnu īsu laika posmu, un pēc tam pakāpeniski tiek pievienoti citi bērni. Svarīgi, ka vide, kurā notiek mijiedarbība ar vienaudžiem, nav pārlieku stimulējoša (pārāk daudz trokšņu, pārāk daudz bērnu vienā laikā, haotiska atmosfēra). Dažreiz vides pārslodze var būt galvenais faktors, kas izraisa paaugstinātu aktivitāti..

Bieži aktīviem bērniem iesaka regulāras pauzes un kustību iespējas: Tomēr jāņem vērā, ka aktīvas kustības var uzbudināt un avkall raisīt nevēlamo uzvedību, tāpēc ir jāplāno un jāizprot, kādas aktivitātes un rotaļdarbības bērnam sagādā prieku, ļauj fiziski izkustēties, bet neraisa paaugstinātu aktivitāti pēc tam.  Jāatceras, ka bērnam ir grūti ilgstoši koncentrēties, ilgstoši veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli, tāpēc ieplānot regulāras pauzes ir ļoti svarīgi. Pauzes var būt lieliska iespēja speciālistam veidot pozitīvu saikni ar bērnu, kad kopā vei bērnam tīkamas aktivitātes vai rotaļas, sarunas.

Ikdienā un nodarbībās lieti noder vizuālais atbalsts, piemēram, attēli vai zīmes, kas skaidri parāda, kas bērnam būs jādara vai ir jādara. Tas var palīdzēt skaidrāk saprast, kas no bērna tiek sagaidīts, cik daudz jāizdara vai cik daudz vēl atlicis darāmā. Svarīgs arī pozitīvs pastiprinājums, kas ir kā apbalvojums par paveikto! Bet svarīgi būt pārliecinātam, ka nejauši netiek pastiprināta nevēlamā uzvedība, piemēram, pievēršot nevēlamajai uzvedībai pārmērīgu uzmanību vai piekāpjoties bērna prasībām, ko izrāda ar kliegšanu vai skriešanu utml. Svarīgi, nepievērst uzmanību nevēlamajai uzvedībai, ja vien tā nav bīstama, un koncentrēties uz pozitīvu uzvedību, tiklīdz bērns sāk nomierināties. Ja uzvedība kļūst bīstama (piemēram, bērns var savainot sevi vai citus), svarīgi izveidot drošu vidi, kur bērns var nomierināties, saņemot nepieciešamo atbalstu, lai atgrieztos pie mierīgāka emocionālā stāvokļa.

ABA svarīgs uzdevums ir pastiprināt vēlamo uzvedību, nevis koncentrēties tikai uz negatīvo. Tātad svarīgi palielināt pozitīvās uzvedības biežumu, tādējādi samazinot nevēlamās uzvedības biežumu. Speciālists piefiksē bērna mērķuzvedību, piemēram, bērns uzvedas mierīgi un veic sev uzdoto uzdevumu, tad nekavējoties dod pozitīvu motivējošu pastiprinājumu –sociālu pastiprinājumu (uzslava), spēles vai rotaļas laiku. 

ABA speciālisti izmanto arī žetonu sistēmu, kur bērns var nopelnīt žetonus vai punktus par vēlamo uzvedību un pēc noteikta žetonu skaita var saņemt balvu, kas ir īpaši pievilcīga (piemēram, rotaļlieta, īpaša aktivitāte utt.)

Pamazām attālinot pastiprinātāja saņemšanu, nostiprinās bērna prasme neizrādīt nevēlamu uzvedību, kas vecina pašregulācijas prasmes. Pašregulācija prasa prasmi atpazīt un kontrolēt savas emocijas un uzvedību. Par pašregulāciju esam rakstījuši iepriekš! 

Kad bērnam ir izveidojies labs kontakts ar speciālistu, kad izprasti nevēlamās uzvedības trigeri, kā arī pastiprinātāji, var uzsākt bērnam trenēt funkcionālo komunikāciju.  Ja bērna uzvedība vienaudžu klātbūtnē ir nefunkcionāla (piemēram, skrien, kliedz, rūc sejāvienaudzim, grūž vienaudzi utml), tas var būt arī veids, kā bērns cenšas komunicēt. 

Speciālists tad māca bērnam izmantot konkrētas frāzes vai zīmes, lai izteiktu to, ko viņš vēlas, piemēram, "es gribu pārtraukumu" vai “gribu būt viens”, “gribu spēlēties” utml. Darbojoties soli pa solim, bērnam tiek iemācītas prasmes, kā pieiet pie vienaudžiem un sākt mijiedarbību bez trauksmes, kā aicināt uz kopīgu rotaļu vai lūgt pievienoties rotaļai, kā dalīties ar rotaļlietām utml.

Pirms bērna iesaistes vienaudžu grupā var lasīt vai skatīties sociālos stāstus, izspēlēt lomu spēles, kas vizualizē sociālās situācijas un veido priekštatu kā reaģēt noteiktajās situācijās,  vai simulēt sociālas situācijas, parādot, kā bērns var reaģēt dažādās situācijās, kad ir citi bērni, un kā tikt galā ar emocijām. Tas palīdzēs bērnam būt sagatavotam, kad parādīsies līdzīgas sociālās situācijas ar vienaudžiem. 

Sākotnēji bērnu iesaista ļoti mazā grupā vai pat vienu vienaudzi, ar kuru socializēties un mācīties kopā rotaļāties, pakāpeniski palielinot grupas lielumu un ilgumu, vienlaikus nodrošinot kontrelētu vidi un atbalstu, balstoties uz spēju saglabāt vēlamo uzvedību. Svarīgi iesaistīt vienaudžus, kuri ir pacietīgi un saprotoši. 

Lai vēlamā uzvedība parādītos arī ārpus ABA nodarbībām jeb ģeneralizētos, svarīgi, ka iesaistītiir arī bērna vecāki un skolotāji, jo izmantojot konsekventas metodes un vienota pieeja palīdz bērnam labāk apgūt uzvedību algoritmus un nostiprināt pašregulācijas prasmi. Vecāki var aicināt draudzīgi pavadīt kopā īsāku laiku bērna vienaudžus, būt blakus un maigi vadīt sava bērna mijiedarbību, kad nepieciešams. 

Kā vecāki var sagatavoties sava bērna draug uzņemšanai mājās?

Solis 1: sagatavošanās un vide

1. Pārliecināties, ka vide ir kontrolēta. Sākumā izvēlēties mierīgu, pārskatāmu vietu ar minimāliem traucēkļiem un trokšņiem.
2. Izmantot vizuālos grafikus vai kartītes, kas bērnam skaidri parāda, kas sekos, piemēram: "Sākam spēli → Dalāmies ar rotaļlietām → Pauze → Turpinām spēlēties".
3. Pirms mijiedarbības izskaidrot bērnam, kas viņam jādara. Piemēram, ja spēlē tiek dalītas rotaļlietas, izskaidrot, ka viņam jāsaka: "Vai es varu spēlēties ar tevi?" vai "Tava kārta."

Solis 2: socializācijas uzsākšana (lomu spēles fāze)

1. Pirms tiešās mijiedarbības ar vienaudzi, veikt simulētu situāciju ar pieaugušo. Tas palīdzēs bērnam saprast, kā uzsākt komunikāciju vai mijiedarbību. Piemēram, mācīt bērnam frāzes, piemēram, "Vai es varu spēlēties ar tevi?", "Vai es varu šo mantu?", vai "Man patīk tava rotaļlieta".
2. Sniegt īsus, vienkāršus norādījumus. Piemēram, "Saki: 'Vai varu pievienoties?'", “Smaidi un saki:'Paldies'", un praktizēt to vairākas reizes.

Solis 3: Mijiedarbība

1. Sākot ar vienu draugu vienaudzi vai mazliet vecāku bērnu, iesaistīt bērnus nelielā spēlē. (Domino, automašīnīšu liana trasē utml)
2. Vecāks palīdz bērnam uzsākt sociālo mijiedarbību, piemēram, ar norādījumiem: “Tagad aicini uzspēlēt domino”, "Tagad piedāvā savu rotaļlietu”, "Tagad tava kārta, un pēc tam viņa kārta". Kad bērns izdara vēlamo uzvedību, nekavējoties to pastipriniet ar uzslavu vai citu pastiprinājumu.
3. Var izmantot vizuālos norādījumus, piemēram, kartītes ar darbībām (spēlēties, gaidīt kārtu, dalīties). Tas palīdz bērnam atcerēties, ko darīt katrā situācijā.
4. Ja bērns sāk kļūt nemierīgs vai uzvedība kļūst nepiemērota (sāk skriet, kliegt vai atsakās mijiedarboties), maigi novirzīt bērnu atpakaļ pie spēles ar konkrētu norādījumu, piemēram, "Tagad mēs turpinām spēlēt", vai piedāvāt īsu pauzi.

Solis 4: Pašregulācijas un komunikācijas prasmju stiprināšana

1. Ja bērnam sāk rasties trauksme vai kļūst pārstimulēts, svarīgi iemācīt atpazīt šos signālus un izmantot atslēgvārdus vai zīmes, lai lūgtu pārtraukumu, piemēram, "Es gribu pārtraukumu" vai "Man vajag atpūsties".
2. Pēc pauzes mudināt bērnu atgriezties spēlē, izmantojot pozitīvu pastiprinājumu - "Lieliski, tu atgriezies spēlē!" Tas palīdzēs bērnam izprast, ka pauzes ir pieņemamas, bet mijiedarbība ir jāturpina.

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti labprāt sniegs Jums praktisku palīdzību bērna socializēšanās jautājumos!

Pašregulācija un paškontrole.

Emociju pašregulācija jeb paškontrole ir cilvēka spēja vadīt un kontrolēt savas emocijas, domas un uzvedību, īpaši stresa vai intensīvu emociju situācijās. Paškontrole ietver spēju ne tikai nomierināt sevi, kad jūties saspringts vai dusmīgs, bet arī regulēt pozitīvas emocijas, piemēram, prieku, lai tās netraucētu situācijai piemērot uzvedību.

Paškontrole ļauj cilvēkam pārdomāt savas reakcijas, būt apzinātam un pieņemt labākus lēmumus konkrētā situācijā.

Paškontrole attīstās pakāpeniski jau agrā bērnībā un turpinās līdz pilngadībai:

• Zīdaiņi (līdz 2 gadiem) sāk apgūt pašregulāciju ar vecāku palīdzību. Viņi mācās nomierināties, kad ir dusmīgi vai noguruši, bet vēl nespēj paši kontrolēt savas emocijas bez ārējas palīdzības.
• Mazi bērni (2–4 gadi) sāk izprast sociālo kontekstu un pielāgo savu uzvedību sociāli pieņemamā veidā, veidā kādā ir mācīts nomierināties, piemēram, nekliegt vai neraudāt, kad ir dusmīgi. Tomēr jārēķinās, ka šajā vecumā bērniem vēl nepieciešams atbalsts no pieaugušā puses.
• Pirmskolas un sākumskolas vecuma bērni (5–7 gadi) apgūst spēju gaidīt, aizkavēt reakcijas un plānot savu uzvedību, bet vēl joprojām tiek izmantoti ārējie norādījumi un pastiprinājumi jeb motivatori.
• Vecāki bērni un pusaudži (8–16 gadi) iegūst arvien labāku spēju neatkarīgi pārvaldīt emocijas un rīkoties, ņemot vērā ilgtermiņa sekas, ne tikai īslaicīgas vēlmes.
• Pieaugušie turpina uzlabot savas pašregulācijas prasmes, lai pielāgotos mainīgajiem dzīves apstākļiem un izaicinājumiem.

Līdz pusaudžu vecumam, smadzeņu attīstība, it īpaši priekšējās pieres daivas, kas ir atbildīga par plānošanu un impulsu kontroli, vēl nav pilnībā attīstījusies, tāpēc pusaudžiem var būt grūtāk pašregulēt savas emocijas, lai gan šķiet pieauguši.

Jāatceras, ka paškontrole nav pašsaprotama prasme visiem cilvēkiem!!!! Tās attīstība ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, bērnības pieredzes, audzināšanas, iedzimtiem faktoriem un sociālās vides. Bērniem vai pieaugušajiem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu, autiskā spektra traucējumiem, emocionālās regulācijas grūtībām var būt grūtāk kontrolēt emocijas, jo pašregulācija prasa īpašu uzmanību un prasmju attīstīšanu.

Paškontroles prasmes bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem var attīstīties dažādos veidos un tempos. Var būt paškontroles grūtības, ja ir īpašas sensoriskās, sociālās vai emocionālās vajadzības. Tomēr, ar piemērotu atbalstu un stratēģijām, var uzlabot paškontroles prasmes. 

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības agrīnā vecumā (0-5 gadi), speciālistie iesaka:

Sensomotorā integrācija, ko pielieto, kad ir grūtības ar sensorās informācijas apstrādi.

Rituāli un rutīna, palīdz strukturēt vidi un rada paredzamību, kas palīdz justies drošāk un labāk kontrolēt savu uzvedību.

Vecāku un dažādu jomu speciālistu atbalsts, īpaši agrīnā vecumā vecāku un speciālistu iesaistei ir būtiska loma, lai attīstītu gan paškontroles prasmes, gan kompensētu citas grūtības. 

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pirmsskolas vecumā (5-12 gadi), speciālisti iesaka:

Attīstīt sociālās prasmes, lai palīdzētu bērniem ne tikai apgūt sociālās prasmes, bet arī pielietot gūtās brasems dzīvē, kas veicina emociju regulēšanu.

Vizualizācijas un laika pārvaldība, piemēram, taimeri,  piktogrammas, vizuāli atgādinājumi un grafiki, kas palīdz bērniem labāk saprast un pārvaldīt laiku.

Modelēšana un lomu spēles var palīdzēt bērniem saprast sociālās normas un paškontroles situācijas reālajā dzīvē nepiespiestā un rotaļīgā veidā.

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pusaudžu vecumā (12-18 gadi), tad speciālisti iesaka:

Paškontroles stratēģiju apguve, kad pusaudži var mācīties konkrētas stratēģijas, piemēram, dziļās elpošanas tehnikas, meditāciju vai vingrojumus, lai pārvaldītu stresu un emocijas, ką arī mācītos problēmsituāciju risināšanas algoritmus, attīstīt empātiju, problēmu risināšanas prasmes un emocionālo inteliģenci. Šeit lieti noderēs Izaugsmes centra Kopīgi Kopā izstrādātais instruments spēle SPOGULIS

Apgūt pašrefleksijas prasmes un prasmi izvirzīt mērķus, lai labāk saprastu savu uzvedību un tās sekas.

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pieaugušo vecumā, speciālisti iesaka:

Apgūt dzīves prasmes, attīstot neatkarīgas dzīves prasmes, piemēram, laika plānošanu, budžeta veidošanu un stresa pārvaldību.

Iesaiste atbalsta grupās un speciālistu konsultācijas, kas var nodrošināt nepieciešamo emocionālo atbalstu un sniegt praktiskas stratēģijas paškontroles uzlabošanai.

Mūsdienās ir iespēja izmantot tehnoloģijas, piemēram, viedtālruņu lietotnes un citas digitālās atbalsta ierīces, kas palīdz organizēt ikdienas dzīvi un uzlabot paškontroli.

Kā attīstīt paškontroles prasmes?

Paškontroles prasmes var attīstīt ar dažādiem vingrinājumiem, kas fokusējas uz uzmanības, impulsu kontroles, gaidīšanas un emocionālās regulēšanas veicināšanu.

Daži piemēri, kas noderēs plānojot atbalstu bērniem un pusaudžiem.

1. Emociju atpazīšana un izpratne:

• Palīdzēt bērniem un pieaugušajiem atpazīt un nosaukt savas emocijas. Kad cilvēks spēj apzināties savas emocijas, viņš var tās labāk kontrolēt.
• Emociju dienasgrāmatas vešana var palīdzēt izprast, kā un kad emocijas parādās, un kā uz tām tiek reaģēts.

2. Nomierināšanās tehnikas:

• Dziļās elpošanas, meditācijas, progresīvās muskuļu relaksācijas vai vizualizācijas metodes var palīdzēt cilvēkiem nomierināties stresa situācijās.
• Mindfulness jeb apzinātības prakse palīdz attīstīt emocionālo pašregulāciju, jo ļauj būt klātesošam un saprast savas emocijas bez tūlītējas reakcijas.

3. Mērķtiecīga uzvedība:

• Mācīt bērniem un pieaugušajiem pārdomāt savu uzvedību pirms rīkošanās: piemēram, uzdot jautājumus "Kādas būs šīs darbības sekas?" vai "Vai ir kāds cits veids, kā reaģēt?"
• Palīdzēt attīstīt plānošanas prasmes un iemācīt, kā izveidot ilgtermiņa mērķus, kas palīdz izvairīties no impulsīvas rīcības.

4. Pozitīva pastiprināšana un atbalsts:

• Atalgojuma sistēmas var palīdzēt gan bērniem, gan pieaugušajiem attīstīt paškontroles prasmes, kad viņi ievēro noteiktus uzvedības standartus.
• Vecāki vai pedagogi var sniegt uzslavas par centieniem, ne tikai par rezultātiem, tā veicinot pozitīvas emocijas ap mācīšanās procesu.

5. Iemācīt tolerēt neērtības:

• Paškontrole ietver spēju izturēt neērtas situācijas vai vilšanos. Bērniem un pieaugušajiem var mācīt, kā gaidīt, pārvarēt neapmierinātību un nepakļauties tūlītējām vēlmēm.

6. Modelēšana:

• Pieaugušie var būt piemēri bērniem, rādot, kā viņi paši pārvalda stresu vai emocijas. Bērni mācās, vērojot, kā citi regulē savas emocijas.

Vingrinājumi palīdz bērniem attīstīt paškontroles prasmes, veicinot spēju koncentrēties, kontrolēt impulsus un regulēt emocijas. Būtiski ir veicināt pozitīvu un atbalstošu vidi, kurā bērni var praktizēt un attīstīt šīs prasmes. daži spēļu varianti, kurus izmantojam arī savā Izaugsmes centra Kopīgi Kopā vadītajās grupu nodarbībās:

1. Spēles, kas prasa gaidīšanu un pagaidīšanu

• "Saldētais dejotājs" (Freeze Dance): Spēle, kur bērni dejo līdz mūzika apstājas, tad viņiem jāsastingst un jāgaida, līdz mūzika atsākas.
• "Sarkanā gaisma, zaļā gaisma": Spēle, kur bērni pārvietojas, kad tiek teikts "zaļā gaisma", un apstājas, kad tiek teikts "sarkanā gaisma".

2. Elpošanas un relaksācijas vingrinājumi

• Dziļās elpošanas vingrinājumi: Māciet bērniem elpot dziļi iekšā caur degunu, turēt elpu uz dažām sekundēm, un tad lēnām izelpot caur muti. Varat izmantot metaforas, piemēram, "piepūšam balonu" vai "liekam svecei nodzist".
• Joga bērniem: Vienkārši jogas vingrinājumi un pozas, kas veicina koncentrēšanos un relaksāciju, piemēram, koka poza vai tauriņa poza.

3. Uzdevumi, kas prasa uzmanības noturēšanu

• Mīklas un puzles: Puzles, mīklas un citi līdzīgi uzdevumi palīdz bērniem koncentrēties un strādāt līdz galam.
• Krāsošana pēc numuriem: Šādi uzdevumi palīdz bērniem attīstīt spēju koncentrēties uz konkrētu uzdevumu un sekot norādījumiem.

4. Sociālās prasmes un lomu spēles

• Lomu spēles: Spēles, kur bērni izspēlē dažādas sociālās situācijas, piemēram, veikala apmeklējumu, ārsta vizīti vai dzimšanas dienas ballīti.
• Sarunu kartes: Izmantojiet attēlu kartes vai lelles, lai palīdzētu bērniem mācīties par emocijām un to, kā risināt dažādas situācijas.

5. Pašregulācijas spēles

• "Emociju termometrs": Palīdziet bērniem noteikt un aprakstīt savas emocijas, izmantojot vienkāršu termometru vai skalu no 1 līdz 10.
• "Dusmu burbulis": Lūdziet bērniem iedomāties, ka viņu dusmas ir kā burbulis, kas aug, un māciet viņiem to izplūst, izmantojot dziļu elpošanu vai relaksācijas tehnikas.

6. Uzmanības un impulsu kontroles spēles

• "Simon Says": Spēle, kur bērniem jāseko norādījumiem tikai tad, kad tie sākas ar "Simon Says". Tas veicina uzmanības noturēšanu un impulsu kontroli.
• "Kurš var gaidīt?": Uzdevumi, kur bērniem ir jāpagaida, lai saņemtu atlīdzību, piemēram, saldumu vai rotaļlietu.

7. Radošās aktivitātes

• Mākslas un amatniecības darbi: Zīmēšana, gleznošana, veidošana un citas radošās aktivitātes, kas prasa uzmanības koncentrāciju un plānošanu.
• Mūzikas instrumentu spēle: Spēle ar mūzikas instrumentiem, piemēram, bungām vai ksilofonu, lai attīstītu ritma sajūtu un koordināciju.

PALĪGRĪKI BĒRNIEM AR AST UN VIŅU VECĀKIEM BĒRNU EMOCIONĀLO SABRUKUMU GADĪJUMOS

Emocionāls sabrukums (angliski - meltdown) ir nekontrolēts emociju izvirdums, jeb nespēja kontrolēt savas emocijas. Tāpat šis termins tiek skaidrots kā intensīva reakcija uz pārlieku trauksmainu situāciju.

Svarīgi izprast, ka emocionāls sabrukums nav tas pats, kas emocionāls izvirdums/histērija (angliski - tantrum), jo emocionāls izvirdums parasti izpaužas tad, kad bērns nesaņem to ko vēlās, nespēj patsizdarīt to ko vēlas vai arī nespēj attiecīgo vēlmi nokomunicēt citiem saprotamā veidā. Savukārt, emocionāls sabrukums izpaužas tad, kad visa kā ir par daudz, kad bērns ir pārslogots, pārstimulēts un pārguris.

Emocionālos sabrukumus ir iespējams paredzēt, zinot, kas ir bērna trigeri/kairinātāji. Kad ir noskaidroti šie trigeri/kairinātāji ir iespējams tos minimizēt vai dažos gadījumos pat kontrolēt. Ja tomēr trigeri nav laicīgi pamanīti, emocionālo sabrukumu laikā var lietot dažādas stratēģijas, kas var palīdzēt bērnam nomierināties. Emocionālo sabrukumu laikā aprūpētājam jācenšās palikt maksimāli mierīgam un līdzsvarotam, tas var palīdzēt bērnam nomierināties.

Emocionals_sabrukums_AST.pdf

Emociju regulēšana

Keltners un Gross (1999) emocijas definē kā “epizodiskus, salīdzinoši īslaicīgus, bioloģijā balstītus uztveres, pieredzes, fizioloģiskas darbības un komunikācijas modeļus, kas rodas, reaģējot uz konkrētiem fiziskiem un sociāliem izaicinājumiem un iespējām. ”.

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti ir izstrādājuši instrumentu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanai asociatīvo kāršu komplektu ar vingrinājumiem “SPOGULIS”.

Spēles laikā ir ietvertas emociju pašregulēšanas pamatkomponenti, kurus spēles vadītājs var adaptēt, papildināt, modificēt atbilstoši saviem mērķiem un spēles dalībniekiem.

Emociju luksofors

Emociju luksafors.

Noderīgs instruments, lai regulētu bērna emocijas.

Emociju luksafors un noteiktu nomierināšanās tehniku apzināšana noderīga IKVIENAM no mums!!!

Pieejamas neskaitāmas tehnikas, kas var palīdzēt būt līdzsvarotākiem, mierīgākiem, bet ne katra būs piemērota tieši konkrētai personai.

Efektīvākās emociju regulēšanas tehnikas būs tās, kuras paši būsim izmēģinājuši un apguvuši, pielietojuši.

Emociju luksofors var palīdzēt bērnam iemācīties regulēt savas emocijas, bet svarīgi to veidot KOPĀ ar bērnu, jo tieši viņš būs tas, kurš pateiks:

jā, tas man palīdz nomierināties!

Izveidojot un apkopojot emociju regulācijas palīgrīkus, kas tieši JŪSU bērnam palīdz noteiktās situācijās.

Izaugsmes centra speciāliste izveidoja kopā ar bērnu Emociju luksaforu un dalās ar to, lai JUMS ir piemērs, jo  emociju regulēšanas tehniku kartiņas ir specifiskas un individualizējamas.