DIR® / Floortime un ABA

DIR/Floortime pieeja arvien biežāk tiek integrēta audiologopēdiskajā praksē, jo tā ļauj skatīties uz bērna komunikācijas attīstību ne tikai kā uz valodas prasmju apguvi, bet kā uz plašāku sociāli emocionālās mijiedarbības procesu. Audiologopēds, kurš ir sertificēts DIR/Floortime pieejā, strādā ar bērnu, balstoties uz attiecībām, bērna iniciatīvu un individuālajām sensorajām un attīstības īpatnībām, veidojot drošu vidi komunikācijas attīstībai.

Šāda speciālista darba centrā ir bērna iesaiste dabiskā mijiedarbībā, bieži izmantojot rotaļu, emocijas un kopīgu uzmanību kā galvenos komunikācijas attīstības instrumentus. Audiologopēds izmanto DIR/Floortime principus, lai palīdzētu bērnam attīstīt ne tikai runu vai skaņu izrunu, bet arī spēju veidot kontaktu, saprast sociālos signālus un pakāpeniski paplašināt komunikācijas iespējas ikdienas situācijās.

Svarīga šādas pieejas iezīme ir individuāls, bērnam pielāgots atbalsts, kur terapija netiek balstīta tikai uz strukturētiem uzdevumiem, bet gan uz attiecību veidošanu un motivāciju. Audiologopēds kā sertificēts DIR/Floortime speciālists strādā ciešā sadarbībā ar vecākiem, lai šīs attīstības stratēģijas tiktu pārnestas arī uz ikdienas vidi, tādējādi veicinot bērna komunikācijas un sociālās attīstības nepārtrauktību.

Kas tad ir DIR/Floortime pieeja?

DIR® (Developmental, Individual-differences, Relationship-based) ir pieeja, kas palīdz izprast, kā cilvēks aug, mācās un mijiedarbojas ar pasauli. DIR uzsver, ka katrs cilvēks ir unikāls un attīstās atšķirīgā tempā.

DIR balstās uz trim pamatprincipiem:

• D (attīstība) – kur cilvēks atrodas attīstības procesā un kā tas turpinās
• I (individuālās atšķirības) – kā cilvēks uztver, apstrādā un reaģē uz pasauli
• R (attiecības) – kā attiecības veicina attīstību

DIR uzsver sociāli emocionālās attīstības nozīmi visā dzīves laikā un attiecību lomu kā galveno attīstības virzītāju.

DIR/Floortime ir DIR modeļa praktiskais pielietojums, kur

• bērns vada spēli un mijiedarbību
• pieaugušais seko bērna interesēm
• attīstība notiek caur attiecībām un emocionālu saikni

Neliela atkāpe, lai izprastu ABA (Applied Behavior Analysis) un DIR/Floortime kopīgo un atšķirīgo un kāpēc abas ir piemērotas darbam ar bērniem, kuriem ir attīstības grūtības.

ABA ir uzvedībā balstīta, strukturēta mācīšanās pieeja, kas

• sadala prasmes mazākos soļos
• māca caur atkārtošanu
• izmanto pastiprināšanu (piemēram, balvas)
• fokusējas uz konkrētu uzvedību maiņu

ABA mērķis ir iemācīt konkrētas prasmes (runu, pašaprūpi, uzvedību) un nostiprināt vēlamo uzvedību. Savukārt DIR/Floortime  mērķis ir attīstīt komunikāciju un veicināt emocionālo regulāciju.

DIR/Floortime un ABA galvenās atšķirības

DIR/Floortime	ABA
Attiecības un emocijas	Uzvedība un prasmju mācīšana
Bērns vada procesu	Terapeits vada procesu
Mācīšanās caur spēli	Strukturēti uzdevumi
Iekšējā motivācija	Ārējā pastiprināšana
Elastīga pieeja	Strikti strukturēta pieeja
Attīstības pamats	Konkrētu prasmju apguve

Taču abas pieejas palīdz bērniem ar attīstības grūtībām, tās ir individualizētas un veicina attīstības progresu. Svarīgs punkts, ka abas pieejas iesaista vecākus un speciālistus. Ja tiek uzsākts darbs ar jaunāka vecuma bērnu vai bērnu ar izteiktu izvairīšanās uzvedību, lai veidotu pozitīvu komunikāciju un sadarbību ar bērnu, Floortime ir ieteicams kā sākotnējā pieeja. Pamazām pievieno ABA, kad bērns jau spēj iesaistīties mijiedarbībā un gatavs strukturētai prasmju mācīšanai.

Sods ABA skatījumā

Atslābināts, Iesaistīts, Motivēts.

ABA praksē bieži tiek izmantots princips, ka bērns vislabāk mācās, ja ir trīs pamatstāvokļi:

Atslābināts (relaxed)

Bērns jūtas droši, nav trauksmes vai pārslodzes. Nervu sistēma ir “gatava mācīties”, nevis aizsargāties.

Iesaistīts (engaged)

Bērns pievērš uzmanību aktivitātei vai terapeitam — skatās, klausās, piedalās. Bez iesaistes mācīšanās nenotiek.

Motivēts (motivated)

 Bērnam ir iemesls piedalīties — interese, pastiprinājums, vēlme iegūt kaut ko patīkamu.

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā ABA speciālistu supervīzors Lorenzo Todone arī uzsver, ka mācīšanās notiek efektīvi tikai tad, ja ir ievēroti šie trīs pamatprincipi, jo tikai bērnam:

• ir motivācija (motivating operations),
• bērns spēj pievērst uzmanību,
• un nav traucējošu faktoru (stress, sensorā pārslodze).

Izaugsmes centra ABA speciālisti bieži šos trīs pamatstāvokļus izmanto kā “iekšējo check-list”, lai izprastu bērna gatavību apgūt jaunas prasmes:

• Ja bērns raud vai izvairās → vispirms jāpanāk atslābums
• Ja bērns neskatās / ignorē → jāveicina iesaiste
• Ja bērns negrib sadarboties → jāpalielina motivācija

Tikai tad sākas efektīva mācīšana!

Imitācijas grūtības bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un ABA pieeja

Autiskā spektra traucējumi (AST) bieži saistīti ar grūtībām sociālajā komunikācijā, tostarp spēju atdarināt jeb imitēt citu cilvēku darbības. Imitācija ir būtiska prasme bērna attīstībā, jo tā veicina valodas apguvi, sociālo mijiedarbību un jaunu prasmju apgūšanu. Šajā kontekstā īpaša nozīme tiek piešķirta imitācijas mācīšanai Applied Behavior Analysis (ABA) nodarbībās.

Spoguļneironi ir neironu grupa, kas aktivizējas gan tad, kad indivīds pats veic darbību, gan tad, kad viņš novēro šo darbību citā personā. Šī sistēma tiek uzskatīta par vienu no mehānismiem, kas nodrošina imitāciju un empātiju.

Pētījumi liecina, ka bērniem ar AST spoguļneironu sistēma var darboties atšķirīgi. Jau agrīnā vecumā tas var izpausties kā samazināta spontāna imitācija – piemēram, bērns retāk atkārto pieaugušā kustības vai skaņas. Tas var ietekmēt arī valodas attīstību un sociālo mijiedarbību.

Imitācijas grūtības bērniem ar AST var būt saistītas ar neirobioloģiskiem faktoriem, tostarp spoguļneironu sistēmas īpatnībām, taču tās nevar pilnībā izskaidrot visus AST aspektus. Neskatoties uz to, imitācijas prasmes ir kritiski svarīgas attīstībai. Jāatzīmē, ka zinātniskajā vidē nav pilnīgas vienprātības par to, cik lielā mērā spoguļneironu disfunkcija izskaidro autismu. Daži pētnieki uzskata, ka tā ir tikai viena no daudzām iesaistītajām sistēmām.

ABA pieeja piedāvā efektīvus instrumentus šo prasmju mācīšanai, nodrošinot strukturētu, pakāpenisku un individuāli pielāgotu apmācību. Agrīna iejaukšanās un sistemātiska imitācijas trenēšana var būtiski uzlabot bērna spēju mācīties no apkārtējiem un iesaistīties sociālajā vidē.

Imitācija kalpo kā pamats:

• valodas apguvei (atkārtojot skaņas un vārdus),
• sociālajām prasmēm (atkārtojot sejas izteiksmes un žestus),
• rotaļai un simboliskajai domāšanai.

Bērniem ar AST imitācijas prasmes bieži jāattīsta mērķtiecīgi, jo tās ne vienmēr attīstās spontāni.

ABA nodarbībās imitācija tiek mācīta sistemātiski:

• vienkāršas kustības (piem., plaukstu sasitšana),
• darbības ar priekšmetiem (piem., likt klucīti uz klucīša),
• sejas izteiksmes un skaņas,
• vēlāk – verbālā imitācija.

Svarīgi ir sākt ar bērnam interesējošām aktivitātēm, lai palielinātu motivāciju.

Imitācijas prasmes ir cieši saistītas ar runas un valodas attīstību, jo bērni lielā mērā apgūst valodu, atkārtojot dzirdēto un redzēto. Ja imitācija ir apgrūtināta, tas var tieši ietekmēt to, kā bērns iemācās skaņas, vārdus un komunikācijas principus.

Runas attīstība sākas ar skaņu imitāciju – bērns atkārto zilbes, intonāciju un vēlāk vārdus. Ja bērnam ir grūtības imitēt:

• viņš retāk atkārto skaņas,
• samazinās iespēja “trenēt” runas aparātu,
• valodas attīstība var aizkavēties.

Tas nozīmē, ka imitācija ir kā “tilts” starp dzirdēto un paša producēto runu. Runas attīstība balstās uz spēju atdarināt. Ja bērns vēl neatkārto pat vienkāršas skaņas vai mutes, mēles kustības, tas nozīmē, ka vispirms jānostiprina pamatprasmes. Tas nav solis atpakaļ — tas ir nepieciešams posms, lai runa vispār varētu sākt attīstīties. Kad šīs prasmes sāk parādīties, tad iespējams  saskatīt arī pirmos priekšnosacījumus runai. Tajā pašā laikā ABA negaida ar komunikāciju — ABA ievieš alternatīvus veidus, kā bērns var izteikt savas vajadzības (piemēram, žestus vai attēlus).

Valoda nav tikai vārdi – tā ir arī mijiedarbība. Bērni mācās:

• kad runāt,
• kā reaģēt,
• kā izmantot žestus un sejas izteiksmes.

Šīs prasmes balstās uz spēju novērot un imitēt citus cilvēkus. Ja šī sistēma darbojas citādi (piemēram, saistībā ar mirror neuron system īpatnībām), bērnam var būt grūtāk “nolasīt” un atkārtot sociālos signālus.

Bērni ar AST bieži mācās vārdus, sasaistot:

• pieaugušā darbību,
• dzirdēto vārdu,
• un paša mēģinājumu atkārtot.

Piemēram, pieaugušais saka “bumba” un vienlaikus to ripina – bērns imitē gan darbību, gan skaņu. Ja imitācija nenotiek, šī sasaite veidojas lēnāk.

ABA pieejā imitācija bieži ir viens no pirmajiem mācību mērķiem tieši tāpēc, ka tā:

• veido pamatu verbālajai imitācijai (skaņu un vārdu atkārtošanai),
• palīdz attīstīt  uzmanību (joint attention),
• atvieglo pāreju uz spontānu komunikāciju.

Praktiski tas varētu izskatīties šādi:

1. Sāk ar kustību imitāciju (sākumā imitācija ar priekšmetiem, jo tas ir vieg;āk, tad seko motorā imitācija piem., sasit plaukstas)
2. Pāriet uz skaņu imitāciju (piem., “ba”, “ma”, bet bieži sāk ar patskaņiem, jo tos ir vieglāk izteikt, vai arī veicina atkārtot skaņas, kuras bērns izsaka spontāni)
3. Tad uz vārdu un frāžu atkārtošanu (kas ir sarežģītākā apmācības daļa)

Šī pakāpeniskā pieeja palīdz bērnam izveidot saikni starp redzēto, dzirdēto un paša darbību.

Imitācija nav tikai viena prasme – tā ir pamatmehānisms, caur kuru bērns apgūst arī valodu. Ja bērnam ar AST imitācija ir apgrūtināta, tas var:

• palēnināt runas attīstību,
• ierobežot sociālo komunikāciju,
• apgrūtināt jaunu vārdu apguvi.

Tāpēc mērķtiecīga imitācijas mācīšana, īpaši ABA pieejā, ir būtisks solis ceļā uz runas un valodas attīstību.

Ja interesē paplašināta informācija:

Denisse E. Rose, Generalized imitation and the mand: inducing first instances of speech in young children with autism
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0891422202001671?utm_source=chatgpt.com

Pētījumā tika pārbaudīts, vai motorās imitācijas secība pirms vokālās imitācijas palīdz nerunājošiem bērniem ar AST sākt runāt. Rezultāti parādīja, ka visi dalībnieki sāka vokalizēt, ja tika pielietota mērķtiecīga imitācijas apmācība, un šī prasme saglabājās arī pēc laika.

The Effects of Imitative Vs. Cognitive Methods on The Speech Development of Children With Autism
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3943057/?utm_source=chatgpt.com

Pētījums par imitācijas un kognitīvās Metožu noderīgumu valodas apguvē.

Justin H.G. Williams, Visual–auditory integration during speech imitation in autism
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0891422204000757?utm_source=chatgpt.com

Pētījums, kur apstiprinājās, ka apmācība vizuālās runas atpazīšanā bija efektīva, bērni ar AST varētu gūt pozitīvus rezultātus no multimodālām pieejām imitācijas terapijā un valodas apmācībā.

Inge-Marie Eigsti, Language acquisition in autism spectrum disorders: A developmental review
https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1750946710001327?utm_source=chatgpt.com

Arvien vairāk psiholingvistiski apmācītu pētnieku sāk pārbaudīt valodas apguves teorijas AST pētījumos, jo šie traucējumi raksturojas ar būtiskām atšķirībām spēju līmenī dažādās valodas, sociālajās un kognitīvajās jomās. Tādējādi AST ir kalpojis kā “dabiska laboratorija”, kurā iespējams izpētīt dažādas valodas apguves teorijas.

Intensīvā lasītmācīšanas metode

Mācību līdzeklis „Intensīvā lasītmācīšana” ir izveidots, balstoties uz vācu grāmatu „Ķīles lasītmācīšanas kurss”, to tulkojot un pielāgojot latviešu valodai. 

Intensīvās lasīšanas latvisko variantu izstrādāja Raimonda Šuha un Beitāne, kuras bija arī Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālā pedagoga un uzvedības analītiķes Jolantas kolēģes. Jolanta apguva metodi no to izveidotājām un pielietojusi veiksmīgi metodi jau vairākus gadus.

Šīs pieejas pamatā ir būtisks princips – apzināta izvairīšanās no grūtībām, ievērojot pakāpeniskumu mācību procesā. Tas nozīmē, ka patskaņi un līdzskaņi, kā arī vārdu struktūras sarežģītība tiek ieviesti soli pa solim, atbilstoši bērna attīstības līmenim.

Lasītprasmes un rakstītprasmes apguve šajā metodē ir cieši savstarpēji saistīta. Lasīšanas procesā nepārtraukti mijas analīze un sintēze – bērns mācās gan sakārtot burtus atbilstoši dzirdētajām skaņām, gan lasīt vārdus, balstoties uz burtu secību. Tādējādi var secināt, ka bērns spēj izlasīt vārdus, ja viņš prot tos pareizi uzrakstīt, balstoties uz dzirdēto izrunu.

Svarīgs aspekts ir arī rakstīšanas process – ieteicams rakstīt ar zīmuli, lai kļūdas varētu nekavējoties izlabot. Tas palīdz bērnam izvairīties no neveiksmes sajūtas un vienmēr redzēt pareizu rezultātu. Tāpat sākotnējā posmā izvairās no vārdiem ar sarežģītiem ortogrāfijas noteikumiem, jo tie var radīt apjukumu un traucēt lasīšanas prasmju attīstību.

Nozīmīga loma šajā metodē ir skaņu žestiem, kurus dēvē arī par fononīmiku, žestu spēli vai lasīšanu ar pirkstiem. Šie žesti tiek lietoti vienlaikus ar skaņu izrunu, tādējādi veicinot vairāku maņu – redzes, dzirdes, kustību un sajūtu – iesaisti mācību procesā. Šāda pieeja balstās neiropsiholoģiskos pētījumos, kas uzsver dažādu uztveres un kustību procesu savstarpējo saistību un nozīmi lasīšanas apguvē.

Skaņu žesti pilda arī kompensējošu funkciju un īpaši efektīvi darbojas, ja tie tiek apgūti emocionāli piesaistošā veidā, piemēram, rotaļās. Tas ir īpaši nozīmīgi pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kuriem rotaļa joprojām ir būtiska mācību forma. Šādā veidā tiek attīstīta maņu atmiņa un nostiprināta skaņu un kustību saikne.

Bērnu individuālās attīstības īpatnības nosaka viņu mācību potenciālu, tāpēc svarīgi ir radīt daudzveidīgas un biežas lasīšanas iespējas jau agrīnā vecumā. Intensīvā lasītmācīšana ar skaņu žestu palīdzību ļauj bērnam ne tikai apgūt prasmes, bet arī izjust prieku par mācību procesu, būt ieinteresētam un aktīvi iesaistīties.

Turklāt skaņu žestu izmantošana veicina abu smadzeņu pusložu sadarbību, palīdz mazināt muskuļu sasprindzinājumu un uzlabo vispārējo ķermeņa koordināciju. Rezultātā tiek attīstīti svarīgi kognitīvie procesi – uztvere, domāšana, atmiņa un uzmanība.

Kopumā šī pieeja nodrošina bērnam drošu, pakāpenisku un emocionāli pozitīvu ceļu uz lasītprasmes apguvi.

59 neacīmredzamas AST pazīmes

Materiāls tapis, apkopojot informāciju no dažādiem avotiem ar mērķi palīdzēt vecākiem labāk izprast agrīnas bērna attīstības īpatnības.

Autiskā spektra traucējumi (AST) ne vienmēr izskatās tā, kā sabiedrībā pieņemts domāt. Bērns var būt mierīgs, gudrs un runāt, bet vienlaikus piedzīvot grūtības sociālajā mijiedarbībā, komunikācijā vai maņu uztverē. Šis materiāls palīdz pamanīt nianses, kas ikdienas steigā var palikt nepamanītas.

Jo agrāk tiek ievērotas attīstības atšķirības, jo agrāk iespējams sākt atbalstu. Pētījumi rāda, ka palīdzība 1–3 gadu vecumā var būtiski uzlabot bērna valodas attīstību, sociālās prasmes un spēju funkcionēt ikdienā.

Vecāki bieži dzird frāzes: “Izaugs”, “Zēni runā vēlāk”, “Katrs bērns attīstās savā tempā”. Dažkārt tā tiešām ir taisnība. Taču reizēm šāda nogaidīšana nozīmē zaudētu laiku. Šis materiāls iedrošina vecākus nepalikt vieniem ar šaubām un meklēt skaidrību.

Skaidra informācija mazina bailes. Tā vietā, lai paliktu ar sajūtu “kaut kas nav labi, bet es nezinu kas”, vecākiem ir konkrēti soļi: novērot → pierakstīt → konsultēties ar speciālistu.

Galvenais — nekrist panikā, bet arī neatlikt rīcību.
Jūsu bērnam visvairāk nepieciešama tieši jūsu uzmanība, sapratne un atbalsts.

Lejuplādē materiālu savai lietošanai:

AST_pazimes.pdf

Ilglaicīgā atmiņa

Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa

Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa, kas pakāpeniski samazinās, bērnam apgūstot sociālās prasmes un kognitīvās spējas.

Egocentriskā domāšana bērnībā, kā to aprakstījis Žans Piāžē (Jean Piaget), īpaši raksturīga pirmsskolas vecuma bērniem, kas atrodas vecumā aptuveni no 2 līdz 7 gadiem. Šajā attīstības posmā bērni uztver pasauli galvenokārt no savas perspektīvas un tiem ir grūtības saprast, ka citi cilvēki var redzēt, domāt vai just citādāk.

Viens no zināmākajiem eksperimentiem par egocentrisko domāšanu, kuru veica Piažē, ir "Trīs kalnu uzdevums". Eksperimentābērniem tika parādīts modelis ar trim dažāda augstuma kalniem, un viņiem tika lūgts aprakstīt, ko redz lelle, kas sēž citā vietā. Piāžē novēroja, ka bērni vecumā līdz aptuveni 6–7 gadiem bieži vien atbildēja, aprakstot ainavu no savas, nevis lelles perspektīvas. Tas liecināja par egocentrismu – bērni vēl nespēja kognitīvi abstrahēties no savas pieredzes un iztēloties citu skatpunktu.

Piāžē uzskatīja, ka egocentrisma pārsvars samazinās ap 7 gadu vecumu:

Piažē norādīja, ka 2 – 4 gadu veciem bērniem domāšana ir izteikti egocentriska, bērni uzskata, ka visi redz un domā tieši tāpat kā viņi.

Bērni vecumā 4–7 gadi jau sāk apzināties, ka citi var domāt atšķirīgi, taču viņiem vēl ir grūti saprast citu cilvēku perspektīvas.

Pakāpeniski pēc 7 gadu vecuma bērni sāk labāk izprast citu viedokļus un emocijas.

Vēlākie pētījumi (piemēram, Margareta Donaldsona un Ann Brown) gan parādīja, ka bērni jau agrāk var izrādīt spēju saprast citu perspektīvas, īpaši ja uzdevumi ir veidoti viņiem saprotamākā kontekstā.

Jaunākie pētījumi liecina, ka mūsdienu bērni var attīstīties ātrāk nekā Piāžē aprakstītajās stadijās, tas var būt saistīts ar izmaiņām sociālajāvidē, izglītības metodēs un tehnoloģiju ietekmi.

Tādējādi bērnu egocentrisms nav absolūts, bet atkarīgs no uzdevuma sarežģītības un konteksta. Tāpat sociālā mijiedarbība un kultūras faktori būtiski ietekmē spēju izprast citu perspektīvas, jo bērnu attīstība ir cieši saistīta ar sociālo vidi, tāpat mijiedarbība ar pieaugušajiem un vienaudžiem veicina domāšanas elastību.

Egocentriskā domāšana, kā to aprakstīja Žans Piāžē, un autisms ir cieši saistīti, jo abi ietver grūtības ar perspektīvas maiņu un citu cilvēku domu un emociju izpratni. ABA (Applied Behavior Analysis – lietišķā uzvedības analīze) terapija bieži tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem ar autismu attīstīt sociālās prasmes un samazināt egocentrisko domāšanu.

Egocentriskā domāšana saistīta ar nespēju saprast citu skatpunktus, un tas pakāpeniski uzlabojas bērniem pieaugot noteiktā vecumā. Lai gan egocentriskā domāšana ir dabiska agrīnajā bērna vecumā, bērniem ar autiskā spektra traucējumiem tās pazīmes var saglabāties ilgāk. ABA var palīdzēt mazināt šo egocentrismu, mācot sociālās prasmes un perspektīvas maiņu, kas veicina labāku komunikāciju un mijiedarbību ar citiem.

ABA ir zinātnē pamatota un tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem apgūt sociālās un komunikācijas prasmes.

Dažas ABA metodes, kas var veicināt egocentrisko domāšanas samazināšanos:

1. Perspektīvas maiņas apmācība: ABA izmanto modelēšanu, lai mācītu bērniem saprast, kā citi jūtas un domā. Piemēram, bērnam var tikt doti uzdevumi atpazīt emocijas citu sejās vai paredzēt citu cilvēku reakcijas.
2. Sociālie stāsti un lomu spēles: Bērni mācās, kā dažādās situācijās reaģēt, izmantojot vizuālus stāstus un praktiskus scenārijus. Tas palīdz saprast, ka citiem var būt atšķirīgas perspektīvas un emocijas.
3. Komunikācijas un sarunu prasmes: ABA māca jautāt un klausīties, kas palīdz bērnam attīstīt spēju pievērst uzmanību citu vajadzībām. Piemēram, bērns var mācīties uzdot jautājumus par citu jūtām un pareizi reaģēt.
4. Elastīgas domāšanas attīstīšana: Bērniem bieži ir grūti pieņemt, ka var būt dažādi skatījumi uz lietām. ABA izmanto uzdevumus, kas prasa atrisināt problēmas dažādos veidos, lai veicinātu kognitīvo elastību.

Frāžu constructors valodas attīstībai!

Kas ir  frāžu konstruktors?

Frāžu konstruktors ir metode, kas palīdz veidot teikumus vai frāzes, balstoties uz noteiktiem noteikumiem vai valodas struktūrām, palīdzot apgūt teikumu veidošanas principus.

Vai frāžu konstruktors ir noderīgs bērniem, kuri ir neverbāli vai kuriem ir valodas aizture?

Frāžu konstruktora metode palīdz bērnam saprast piktogrammu lietojumu un attīsta valodas prasmes loģiskā un vizuāli saprotamā veidā.

Prasme darboties ar frāžu konstruktoru nākotnē var veicināt komunikācijas prasmes.

Bērniem, kuri nespēj izteikties mutiski, frāžu konstruktors sagatavo alternatīvam saziņas veidam, kas palīdzēs izteikt vajadzības, domas un emocijas, tādējādi samazinot frustrāciju un uzlabojot komunikāciju ar apkārtējiem.

Strādājot ar frāžu konstruktoru, tiek veicināta valodas attīstība un vienkāršu teikumu struktūras izpratne.

Frāžu konstruktors māca bērnam, kā veidot loģiskas un gramatiski pareizas frāzes, kas var palīdzēt arī verbālās valodas attīstībā. Paplašinās arī vārdu krājums un nostiprinās gramatikas izpratne, pat ja bērns pats vēl nerunā.

Prasme izteikties, izmantojot alternatīvas komunikācijas pieejas (piemēram, piktogrammas) samazina uzvedības problēmas.

Bērniem ar komunikācijas grūtībām bieži rodas grūtības, kas var izpausties sociāli nevēlāmā uzvedībā, jo nespēj izteikt savas vajadzības. Bet alternatīvs komunikācijas veids (piemēram, piktogrammu kombinācijas) var palīdzēt samazināt uzvedības problēmas un veicināt pozitīvu komunikāciju, ļauj kļūt patstāvīgākam ikdienas situācijās.

Frāžu konstruktors ir lielisks palīgs, kas sagatavo lasīšanas un rakstīšanas prasmēm

Lietojot frāžu konstruktoru, bērns apgūst sakarības starp attēliem, vārdiem un to nozīmi, kas ir svarīgs solis ceļā uz lasītprasmi un rakstītprasmi. Tādējādi frāžu konstruktors nav tikai komunikācijas palīglīdzeklis – tas ir spēcīgs rīks, kas veicina bērna valodas, sociālās un kognitīvās prasmes, uzlabojot viņa dzīves kvalitāti un iespējas integrēties sabiedrībā

Kā norit apmācības procedūra frāžu konstruktoram?

Mērķis:

Attīstīt prasmi veidot vienkāršas teikumu konstrukcijas, izmantojot piktogrammas.

Materiāli:

· Attēls, kur redzams, ka puika guļ.

· Attēls, kur redzams, ka puika ēd.

· Četras piktogrammas (var sākotnēji izmantot tikai darbības vārdu piktogrammas)

1.    Puika

2.    Lapsa

3.    Ēd

4.    Guļ

Apmācība:

1.    Uzdevuma izskaidrošana vai uzdevuma priekšā parādīšana:

o   Parāda attēlu, kur puika guļ un saka: “Puika guļ.”

o   Tad rāda uz attēlu un jautā bērnam "Ko dara puika?"

2.    Piktogrammu atlase:

o   Parādi bērnam visas piktogrammas.

o   Nosauc katru piktogrammu.

o   Jautā : “Ko dara  puika?” un norādi uz piktogrammu “Guļ”.

o   Novieto piktogrammu zem attēla – patstāvīgi vai ar palīdzību.

o    Atkārto, lai saprot uzdevuma veikšanas algoritmu, lai turpmāk var veikt uzdevumu patstāvīgi.

3.    Atgriezeniskā saite:

o   Ja bērns pareizi izvēlas piktogrammas, paslavē: "Lieliski! Pareizi! Puika guļ!"

o   Ja kļūdās, maigi koriģē, sniedz palīdzību izvēlēties pareizo piktogrammu.

4.    Papildinājums:

o   Ja bērns viegli tiek galā, var paplašināt no viena darbības vārda uz vārdu savienojumu un vienkāršu teikumu, piemēram: "Puika guļ.” vai “Puika guļ gultā."

Žesti kā funkcionālās komunikācijas sastāvdaļa.

Žesti ir dabiska neverbālās komunikācijas sastāvdaļa, kas papildina un dažreiz aizstāj runu.

Žestus mēs izmantojam gan ikdienas sarunā un arī sarežģītākās sociālās situācijās.

Žesti ir universāls un nozīmīgs komunikācijas līdzeklis, taču jāņem vērā, ka daudzi žesti ir saprotami tikai konkrētā sabiedrībā, kultūrā, bet dažādās kultūrās žestiem var būt atšķirīga nozīme.

Žestus izmanto ikviens no mums:

1.    lai pastiprinātu un precizētu runu, jo tādā veidā mēs vēlamies pastiprināt uzmanību, vēlamies uzsvērtuvai izskaidrotu sevis teikto (piemēram, norādīt ar roku uz objektu, kad par to runā).

2.    Lai aizstātu vārdus, ja verbālā saziņa nav iespējama (piemēram, trokšņainā vidē vai ja cilvēki nerunā vienā valodā), žesti var kalpot kā alternatīva saziņai.

3.    Lai izteiktu emocijas, mēs bieži izmantojam ķermeņa valodu un žestus, lai paustu prieku, dusmas, izbrīnu utt. (piemēram, pamājot ar galvu piekrišanas zīmi vai saraucot pieri neizpratnē).

4.   Kā alternatīvu komunikācijas veidu, ja ir runas traucējumi, tad žesti var būt svarīgs komunikācijas līdzeklis.  

Žestu apmācība ir svarīga neverbāliem bērniem vai bērniem ar valodas traucējumiem, jo tā palīdz attīstīt funkcionālo komunikāciju, kas ļauj efektīvāk paust savas vajadzības un vēlmes.

Žestu apguve un to izmantošana komunikācijā veicina izpratni un pašizpausmi, jo bērns iemācās izteikt savas vajadzības, kas samazina frustrāciju un uzvedības problēmas.

Žestu apguve veido pamatu turpmākai komunikācijas attīstībai, kas var veicināt verbālo saziņu vai palīdzēt pārejai uz alternatīvām komunikācijas metodēm (piemēram, attēlu apmaiņas sistēmu – PECS vai alternatīvo un augmentatīvo komunikāciju – AAC).

Žestu izmantošana komunikācijā var uzlabot sociālo mijiedarbību, jo žestu pazīšana palīdz bērniem saprast citu norādes un palīdz iesaistīties komunikācijā ar vienaudžiem un pieaugušajiem.

Piemērs žestu funkcionālas komunikācijas izmantošanai, ja bērns vēlas dzert, bet nevar pateikt vārdu “ūdens”, viņam var iemācīt žestu “dzert” (piemēram, imitēt dzeršanu, pieliekot roku pie mutes). Šo žestu var konsekventi izmantot kopā ar vārdu “ūdens” vai “dzert”, lai bērns apgūtu saikni starp žestu un tā nozīmi. Pamazām bērns apgūst, ka šis žests palīdz viņam iegūt to, ko viņš vēlas.

Žestu apmācība var tikt veikta, izmantojot modeli (pieaugušais demonstrē žestu), fizisku vadību (maigi palīdzot bērnam veikt žestu) un pastiprināšanu (piemēram, piešķirot bērnam to, ko viņš vēlas, kad viņš pareizi izmanto žestu).

Daži piemēri, žesti, kurus izmantojam biežāk:

Kā atbalstīt, ja problēmuzvedība parādās sociālās situācijās un izpaužas kā paaugstināta aktivitāte?

Praksē sastopamies ar bērniem, kuri individuālā darbā ar speciālistu neizrāda problēmuzvedību, ļoti labi sadarbojas un spēj koncentrēties arī aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli. Taču vidē, kurā klātesoši ir citi vienaudži, var novērot sociāli nepieņemamu uzvedību, kad bērns kļūst ļoti aktīvs, sāk skriet, kliegt un nereaģē uz pieaugušā teikto,.

ABA (lietderiskā uzvedības analīze) nodarbību ietvaros tiek pielietotas dažādas stratēģijas, lai veicinātu uzvedības kontroli un palīdzētu pozitīvā veidā iesaistīties sociālajā komunikācijā. 

Šīs stratēģijas ir pielietojamas arī ikdienā!

Sākumā ir svarīgi saprast, kāpēc bērns kļūst tik aktīvs un nereaģē uz pieaugušajiem. Funkcionālās uzvedības analīzes ietvaros tiek noteikta uzvedības funkcija jeb ko bērns vēlas panākt ar savu uzvedību:

• Vai bērns cenšas izvairīties no sarežģītas situācijas vai uzdevuma?
• Vai viņš meklē uzmanību?
• Vai novēroto uzvedību izraisa pārāk stimulējoša vai, tieši pretēji, nepietiekama vide? 

Ne vienmēr ir vienkārši noteikt uzvedības funkcijas, jāizprot un jānovēro bērns dažādās situācijās un vidēs, jāapjautā vecāki un pedagogi, lai noskaidrotu, kādos  brīžos un kādos apstākļos problemātiskā uzvedība sākas, šī informācija palīdzēs labāk izprast, kas tieši izraisa uzvedības izmaiņas.

Kad apkopota informācija un noskaidrota uzvedības funkcija un trigeri, tikai tad var izvēlēties atbilstošu stratēģiju, lai bērnam sniegtu atbalstu uzvedības maiņai.

Bieži vien bērns kļūst ļoti aktīvs  konkrētās situācijās vai pie konkrētiem stimuliem, tāpēc, pinot tos, fokusējas uz šo stimulu mazināšanu vai izslēgšanu.

Svarīga ir vides strukturēšana, lai vide bērnam ir paredzama un strukturēta ja bērns zina, kas gaidāms, tādējādi samazinās, bet neizslēdz tās esamību, trauksme un impulsīva uzvedība. Strukturēta vide veicina pozitīvi bērna mijiedarbību ar citiem bērniem. Piemēram, plānojot īsus, kontrolētus sociālās spēles posmus, kuros bērns tiek pakāpeniski ievadīts mijiedarbībai ar vienaudžiem., kad sākumā bērns spēlējas tikai ar vienu bērnu īsu laika posmu, un pēc tam pakāpeniski tiek pievienoti citi bērni. Svarīgi, ka vide, kurā notiek mijiedarbība ar vienaudžiem, nav pārlieku stimulējoša (pārāk daudz trokšņu, pārāk daudz bērnu vienā laikā, haotiska atmosfēra). Dažreiz vides pārslodze var būt galvenais faktors, kas izraisa paaugstinātu aktivitāti..

Bieži aktīviem bērniem iesaka regulāras pauzes un kustību iespējas: Tomēr jāņem vērā, ka aktīvas kustības var uzbudināt un avkall raisīt nevēlamo uzvedību, tāpēc ir jāplāno un jāizprot, kādas aktivitātes un rotaļdarbības bērnam sagādā prieku, ļauj fiziski izkustēties, bet neraisa paaugstinātu aktivitāti pēc tam.  Jāatceras, ka bērnam ir grūti ilgstoši koncentrēties, ilgstoši veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli, tāpēc ieplānot regulāras pauzes ir ļoti svarīgi. Pauzes var būt lieliska iespēja speciālistam veidot pozitīvu saikni ar bērnu, kad kopā vei bērnam tīkamas aktivitātes vai rotaļas, sarunas.

Ikdienā un nodarbībās lieti noder vizuālais atbalsts, piemēram, attēli vai zīmes, kas skaidri parāda, kas bērnam būs jādara vai ir jādara. Tas var palīdzēt skaidrāk saprast, kas no bērna tiek sagaidīts, cik daudz jāizdara vai cik daudz vēl atlicis darāmā. Svarīgs arī pozitīvs pastiprinājums, kas ir kā apbalvojums par paveikto! Bet svarīgi būt pārliecinātam, ka nejauši netiek pastiprināta nevēlamā uzvedība, piemēram, pievēršot nevēlamajai uzvedībai pārmērīgu uzmanību vai piekāpjoties bērna prasībām, ko izrāda ar kliegšanu vai skriešanu utml. Svarīgi, nepievērst uzmanību nevēlamajai uzvedībai, ja vien tā nav bīstama, un koncentrēties uz pozitīvu uzvedību, tiklīdz bērns sāk nomierināties. Ja uzvedība kļūst bīstama (piemēram, bērns var savainot sevi vai citus), svarīgi izveidot drošu vidi, kur bērns var nomierināties, saņemot nepieciešamo atbalstu, lai atgrieztos pie mierīgāka emocionālā stāvokļa.

ABA svarīgs uzdevums ir pastiprināt vēlamo uzvedību, nevis koncentrēties tikai uz negatīvo. Tātad svarīgi palielināt pozitīvās uzvedības biežumu, tādējādi samazinot nevēlamās uzvedības biežumu. Speciālists piefiksē bērna mērķuzvedību, piemēram, bērns uzvedas mierīgi un veic sev uzdoto uzdevumu, tad nekavējoties dod pozitīvu motivējošu pastiprinājumu –sociālu pastiprinājumu (uzslava), spēles vai rotaļas laiku. 

ABA speciālisti izmanto arī žetonu sistēmu, kur bērns var nopelnīt žetonus vai punktus par vēlamo uzvedību un pēc noteikta žetonu skaita var saņemt balvu, kas ir īpaši pievilcīga (piemēram, rotaļlieta, īpaša aktivitāte utt.)

Pamazām attālinot pastiprinātāja saņemšanu, nostiprinās bērna prasme neizrādīt nevēlamu uzvedību, kas vecina pašregulācijas prasmes. Pašregulācija prasa prasmi atpazīt un kontrolēt savas emocijas un uzvedību. Par pašregulāciju esam rakstījuši iepriekš! 

Kad bērnam ir izveidojies labs kontakts ar speciālistu, kad izprasti nevēlamās uzvedības trigeri, kā arī pastiprinātāji, var uzsākt bērnam trenēt funkcionālo komunikāciju.  Ja bērna uzvedība vienaudžu klātbūtnē ir nefunkcionāla (piemēram, skrien, kliedz, rūc sejāvienaudzim, grūž vienaudzi utml), tas var būt arī veids, kā bērns cenšas komunicēt. 

Speciālists tad māca bērnam izmantot konkrētas frāzes vai zīmes, lai izteiktu to, ko viņš vēlas, piemēram, "es gribu pārtraukumu" vai “gribu būt viens”, “gribu spēlēties” utml. Darbojoties soli pa solim, bērnam tiek iemācītas prasmes, kā pieiet pie vienaudžiem un sākt mijiedarbību bez trauksmes, kā aicināt uz kopīgu rotaļu vai lūgt pievienoties rotaļai, kā dalīties ar rotaļlietām utml.

Pirms bērna iesaistes vienaudžu grupā var lasīt vai skatīties sociālos stāstus, izspēlēt lomu spēles, kas vizualizē sociālās situācijas un veido priekštatu kā reaģēt noteiktajās situācijās,  vai simulēt sociālas situācijas, parādot, kā bērns var reaģēt dažādās situācijās, kad ir citi bērni, un kā tikt galā ar emocijām. Tas palīdzēs bērnam būt sagatavotam, kad parādīsies līdzīgas sociālās situācijas ar vienaudžiem. 

Sākotnēji bērnu iesaista ļoti mazā grupā vai pat vienu vienaudzi, ar kuru socializēties un mācīties kopā rotaļāties, pakāpeniski palielinot grupas lielumu un ilgumu, vienlaikus nodrošinot kontrelētu vidi un atbalstu, balstoties uz spēju saglabāt vēlamo uzvedību. Svarīgi iesaistīt vienaudžus, kuri ir pacietīgi un saprotoši. 

Lai vēlamā uzvedība parādītos arī ārpus ABA nodarbībām jeb ģeneralizētos, svarīgi, ka iesaistītiir arī bērna vecāki un skolotāji, jo izmantojot konsekventas metodes un vienota pieeja palīdz bērnam labāk apgūt uzvedību algoritmus un nostiprināt pašregulācijas prasmi. Vecāki var aicināt draudzīgi pavadīt kopā īsāku laiku bērna vienaudžus, būt blakus un maigi vadīt sava bērna mijiedarbību, kad nepieciešams. 

Kā vecāki var sagatavoties sava bērna draug uzņemšanai mājās?

Solis 1: sagatavošanās un vide

1. Pārliecināties, ka vide ir kontrolēta. Sākumā izvēlēties mierīgu, pārskatāmu vietu ar minimāliem traucēkļiem un trokšņiem.
2. Izmantot vizuālos grafikus vai kartītes, kas bērnam skaidri parāda, kas sekos, piemēram: "Sākam spēli → Dalāmies ar rotaļlietām → Pauze → Turpinām spēlēties".
3. Pirms mijiedarbības izskaidrot bērnam, kas viņam jādara. Piemēram, ja spēlē tiek dalītas rotaļlietas, izskaidrot, ka viņam jāsaka: "Vai es varu spēlēties ar tevi?" vai "Tava kārta."

Solis 2: socializācijas uzsākšana (lomu spēles fāze)

1. Pirms tiešās mijiedarbības ar vienaudzi, veikt simulētu situāciju ar pieaugušo. Tas palīdzēs bērnam saprast, kā uzsākt komunikāciju vai mijiedarbību. Piemēram, mācīt bērnam frāzes, piemēram, "Vai es varu spēlēties ar tevi?", "Vai es varu šo mantu?", vai "Man patīk tava rotaļlieta".
2. Sniegt īsus, vienkāršus norādījumus. Piemēram, "Saki: 'Vai varu pievienoties?'", “Smaidi un saki:'Paldies'", un praktizēt to vairākas reizes.

Solis 3: Mijiedarbība

1. Sākot ar vienu draugu vienaudzi vai mazliet vecāku bērnu, iesaistīt bērnus nelielā spēlē. (Domino, automašīnīšu liana trasē utml)
2. Vecāks palīdz bērnam uzsākt sociālo mijiedarbību, piemēram, ar norādījumiem: “Tagad aicini uzspēlēt domino”, "Tagad piedāvā savu rotaļlietu”, "Tagad tava kārta, un pēc tam viņa kārta". Kad bērns izdara vēlamo uzvedību, nekavējoties to pastipriniet ar uzslavu vai citu pastiprinājumu.
3. Var izmantot vizuālos norādījumus, piemēram, kartītes ar darbībām (spēlēties, gaidīt kārtu, dalīties). Tas palīdz bērnam atcerēties, ko darīt katrā situācijā.
4. Ja bērns sāk kļūt nemierīgs vai uzvedība kļūst nepiemērota (sāk skriet, kliegt vai atsakās mijiedarboties), maigi novirzīt bērnu atpakaļ pie spēles ar konkrētu norādījumu, piemēram, "Tagad mēs turpinām spēlēt", vai piedāvāt īsu pauzi.

Solis 4: Pašregulācijas un komunikācijas prasmju stiprināšana

1. Ja bērnam sāk rasties trauksme vai kļūst pārstimulēts, svarīgi iemācīt atpazīt šos signālus un izmantot atslēgvārdus vai zīmes, lai lūgtu pārtraukumu, piemēram, "Es gribu pārtraukumu" vai "Man vajag atpūsties".
2. Pēc pauzes mudināt bērnu atgriezties spēlē, izmantojot pozitīvu pastiprinājumu - "Lieliski, tu atgriezies spēlē!" Tas palīdzēs bērnam izprast, ka pauzes ir pieņemamas, bet mijiedarbība ir jāturpina.

Galvenais ir pacietība, pakāpeniskums un pastiprinājums katrā solī!

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti labprāt sniegs Jums praktisku palīdzību bērna socializēšanās jautājumos!

Pašregulācija un paškontrole.

Emociju pašregulācija jeb paškontrole ir cilvēka spēja vadīt un kontrolēt savas emocijas, domas un uzvedību, īpaši stresa vai intensīvu emociju situācijās. Paškontrole ietver spēju ne tikai nomierināt sevi, kad jūties saspringts vai dusmīgs, bet arī regulēt pozitīvas emocijas, piemēram, prieku, lai tās netraucētu situācijai piemērot uzvedību.

Paškontrole ļauj cilvēkam pārdomāt savas reakcijas, būt apzinātam un pieņemt labākus lēmumus konkrētā situācijā.

Paškontrole attīstās pakāpeniski jau agrā bērnībā un turpinās līdz pilngadībai:

• Zīdaiņi (līdz 2 gadiem) sāk apgūt pašregulāciju ar vecāku palīdzību. Viņi mācās nomierināties, kad ir dusmīgi vai noguruši, bet vēl nespēj paši kontrolēt savas emocijas bez ārējas palīdzības.
• Mazi bērni (2–4 gadi) sāk izprast sociālo kontekstu un pielāgo savu uzvedību sociāli pieņemamā veidā, veidā kādā ir mācīts nomierināties, piemēram, nekliegt vai neraudāt, kad ir dusmīgi. Tomēr jārēķinās, ka šajā vecumā bērniem vēl nepieciešams atbalsts no pieaugušā puses.
• Pirmskolas un sākumskolas vecuma bērni (5–7 gadi) apgūst spēju gaidīt, aizkavēt reakcijas un plānot savu uzvedību, bet vēl joprojām tiek izmantoti ārējie norādījumi un pastiprinājumi jeb motivatori.
• Vecāki bērni un pusaudži (8–16 gadi) iegūst arvien labāku spēju neatkarīgi pārvaldīt emocijas un rīkoties, ņemot vērā ilgtermiņa sekas, ne tikai īslaicīgas vēlmes.
• Pieaugušie turpina uzlabot savas pašregulācijas prasmes, lai pielāgotos mainīgajiem dzīves apstākļiem un izaicinājumiem.

Līdz pusaudžu vecumam, smadzeņu attīstība, it īpaši priekšējās pieres daivas, kas ir atbildīga par plānošanu un impulsu kontroli, vēl nav pilnībā attīstījusies, tāpēc pusaudžiem var būt grūtāk pašregulēt savas emocijas, lai gan šķiet pieauguši.

Jāatceras, ka paškontrole nav pašsaprotama prasme visiem cilvēkiem!!!! Tās attīstība ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, bērnības pieredzes, audzināšanas, iedzimtiem faktoriem un sociālās vides. Bērniem vai pieaugušajiem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu, autiskā spektra traucējumiem, emocionālās regulācijas grūtībām var būt grūtāk kontrolēt emocijas, jo pašregulācija prasa īpašu uzmanību un prasmju attīstīšanu.

Paškontroles prasmes bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem var attīstīties dažādos veidos un tempos. Var būt paškontroles grūtības, ja ir īpašas sensoriskās, sociālās vai emocionālās vajadzības. Tomēr, ar piemērotu atbalstu un stratēģijām, var uzlabot paškontroles prasmes. 

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības agrīnā vecumā (0-5 gadi), speciālistie iesaka:

Sensomotorā integrācija, ko pielieto, kad ir grūtības ar sensorās informācijas apstrādi.

Rituāli un rutīna, palīdz strukturēt vidi un rada paredzamību, kas palīdz justies drošāk un labāk kontrolēt savu uzvedību.

Vecāku un dažādu jomu speciālistu atbalsts, īpaši agrīnā vecumā vecāku un speciālistu iesaistei ir būtiska loma, lai attīstītu gan paškontroles prasmes, gan kompensētu citas grūtības. 

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pirmsskolas vecumā (5-12 gadi), speciālisti iesaka:

Attīstīt sociālās prasmes, lai palīdzētu bērniem ne tikai apgūt sociālās prasmes, bet arī pielietot gūtās brasems dzīvē, kas veicina emociju regulēšanu.

Vizualizācijas un laika pārvaldība, piemēram, taimeri,  piktogrammas, vizuāli atgādinājumi un grafiki, kas palīdz bērniem labāk saprast un pārvaldīt laiku.

Modelēšana un lomu spēles var palīdzēt bērniem saprast sociālās normas un paškontroles situācijas reālajā dzīvē nepiespiestā un rotaļīgā veidā.

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pusaudžu vecumā (12-18 gadi), tad speciālisti iesaka:

Paškontroles stratēģiju apguve, kad pusaudži var mācīties konkrētas stratēģijas, piemēram, dziļās elpošanas tehnikas, meditāciju vai vingrojumus, lai pārvaldītu stresu un emocijas, ką arī mācītos problēmsituāciju risināšanas algoritmus, attīstīt empātiju, problēmu risināšanas prasmes un emocionālo inteliģenci. Šeit lieti noderēs Izaugsmes centra Kopīgi Kopā izstrādātais instruments spēle SPOGULIS

Apgūt pašrefleksijas prasmes un prasmi izvirzīt mērķus, lai labāk saprastu savu uzvedību un tās sekas.

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pieaugušo vecumā, speciālisti iesaka:

Apgūt dzīves prasmes, attīstot neatkarīgas dzīves prasmes, piemēram, laika plānošanu, budžeta veidošanu un stresa pārvaldību.

Iesaiste atbalsta grupās un speciālistu konsultācijas, kas var nodrošināt nepieciešamo emocionālo atbalstu un sniegt praktiskas stratēģijas paškontroles uzlabošanai.

Mūsdienās ir iespēja izmantot tehnoloģijas, piemēram, viedtālruņu lietotnes un citas digitālās atbalsta ierīces, kas palīdz organizēt ikdienas dzīvi un uzlabot paškontroli.

Kā attīstīt paškontroles prasmes?

Paškontroles prasmes var attīstīt ar dažādiem vingrinājumiem, kas fokusējas uz uzmanības, impulsu kontroles, gaidīšanas un emocionālās regulēšanas veicināšanu.

Daži piemēri, kas noderēs plānojot atbalstu bērniem un pusaudžiem.

1. Emociju atpazīšana un izpratne:

• Palīdzēt bērniem un pieaugušajiem atpazīt un nosaukt savas emocijas. Kad cilvēks spēj apzināties savas emocijas, viņš var tās labāk kontrolēt.
• Emociju dienasgrāmatas vešana var palīdzēt izprast, kā un kad emocijas parādās, un kā uz tām tiek reaģēts.

2. Nomierināšanās tehnikas:

• Dziļās elpošanas, meditācijas, progresīvās muskuļu relaksācijas vai vizualizācijas metodes var palīdzēt cilvēkiem nomierināties stresa situācijās.
• Mindfulness jeb apzinātības prakse palīdz attīstīt emocionālo pašregulāciju, jo ļauj būt klātesošam un saprast savas emocijas bez tūlītējas reakcijas.

3. Mērķtiecīga uzvedība:

• Mācīt bērniem un pieaugušajiem pārdomāt savu uzvedību pirms rīkošanās: piemēram, uzdot jautājumus "Kādas būs šīs darbības sekas?" vai "Vai ir kāds cits veids, kā reaģēt?"
• Palīdzēt attīstīt plānošanas prasmes un iemācīt, kā izveidot ilgtermiņa mērķus, kas palīdz izvairīties no impulsīvas rīcības.

4. Pozitīva pastiprināšana un atbalsts:

• Atalgojuma sistēmas var palīdzēt gan bērniem, gan pieaugušajiem attīstīt paškontroles prasmes, kad viņi ievēro noteiktus uzvedības standartus.
• Vecāki vai pedagogi var sniegt uzslavas par centieniem, ne tikai par rezultātiem, tā veicinot pozitīvas emocijas ap mācīšanās procesu.

5. Iemācīt tolerēt neērtības:

• Paškontrole ietver spēju izturēt neērtas situācijas vai vilšanos. Bērniem un pieaugušajiem var mācīt, kā gaidīt, pārvarēt neapmierinātību un nepakļauties tūlītējām vēlmēm.

6. Modelēšana:

• Pieaugušie var būt piemēri bērniem, rādot, kā viņi paši pārvalda stresu vai emocijas. Bērni mācās, vērojot, kā citi regulē savas emocijas.

Vingrinājumi palīdz bērniem attīstīt paškontroles prasmes, veicinot spēju koncentrēties, kontrolēt impulsus un regulēt emocijas. Būtiski ir veicināt pozitīvu un atbalstošu vidi, kurā bērni var praktizēt un attīstīt šīs prasmes. daži spēļu varianti, kurus izmantojam arī savā Izaugsmes centra Kopīgi Kopā vadītajās grupu nodarbībās:

1. Spēles, kas prasa gaidīšanu un pagaidīšanu

• "Saldētais dejotājs" (Freeze Dance): Spēle, kur bērni dejo līdz mūzika apstājas, tad viņiem jāsastingst un jāgaida, līdz mūzika atsākas.
• "Sarkanā gaisma, zaļā gaisma": Spēle, kur bērni pārvietojas, kad tiek teikts "zaļā gaisma", un apstājas, kad tiek teikts "sarkanā gaisma".

2. Elpošanas un relaksācijas vingrinājumi

• Dziļās elpošanas vingrinājumi: Māciet bērniem elpot dziļi iekšā caur degunu, turēt elpu uz dažām sekundēm, un tad lēnām izelpot caur muti. Varat izmantot metaforas, piemēram, "piepūšam balonu" vai "liekam svecei nodzist".
• Joga bērniem: Vienkārši jogas vingrinājumi un pozas, kas veicina koncentrēšanos un relaksāciju, piemēram, koka poza vai tauriņa poza.

3. Uzdevumi, kas prasa uzmanības noturēšanu

• Mīklas un puzles: Puzles, mīklas un citi līdzīgi uzdevumi palīdz bērniem koncentrēties un strādāt līdz galam.
• Krāsošana pēc numuriem: Šādi uzdevumi palīdz bērniem attīstīt spēju koncentrēties uz konkrētu uzdevumu un sekot norādījumiem.

4. Sociālās prasmes un lomu spēles

• Lomu spēles: Spēles, kur bērni izspēlē dažādas sociālās situācijas, piemēram, veikala apmeklējumu, ārsta vizīti vai dzimšanas dienas ballīti.
• Sarunu kartes: Izmantojiet attēlu kartes vai lelles, lai palīdzētu bērniem mācīties par emocijām un to, kā risināt dažādas situācijas.

5. Pašregulācijas spēles

• "Emociju termometrs": Palīdziet bērniem noteikt un aprakstīt savas emocijas, izmantojot vienkāršu termometru vai skalu no 1 līdz 10.
• "Dusmu burbulis": Lūdziet bērniem iedomāties, ka viņu dusmas ir kā burbulis, kas aug, un māciet viņiem to izplūst, izmantojot dziļu elpošanu vai relaksācijas tehnikas.

6. Uzmanības un impulsu kontroles spēles

• "Simon Says": Spēle, kur bērniem jāseko norādījumiem tikai tad, kad tie sākas ar "Simon Says". Tas veicina uzmanības noturēšanu un impulsu kontroli.
• "Kurš var gaidīt?": Uzdevumi, kur bērniem ir jāpagaida, lai saņemtu atlīdzību, piemēram, saldumu vai rotaļlietu.

7. Radošās aktivitātes

• Mākslas un amatniecības darbi: Zīmēšana, gleznošana, veidošana un citas radošās aktivitātes, kas prasa uzmanības koncentrāciju un plānošanu.
• Mūzikas instrumentu spēle: Spēle ar mūzikas instrumentiem, piemēram, bungām vai ksilofonu, lai attīstītu ritma sajūtu un koordināciju.

PALĪGRĪKI BĒRNIEM AR AST UN VIŅU VECĀKIEM BĒRNU EMOCIONĀLO SABRUKUMU GADĪJUMOS

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciāliste - psiholoģijas maģistra studente un ABA asistente Liene Linde izstrādāja materiālu PALĪGRĪKI BĒRNIEM AR AST UN VIŅU VECĀKIEM BĒRNU EMOCIONĀLO SABRUKUMU GADĪJUMOS

Emocionāls sabrukums (angliski - meltdown) ir nekontrolēts emociju izvirdums, jeb nespēja kontrolēt savas emocijas. Tāpat šis termins tiek skaidrots kā intensīva reakcija uz pārlieku trauksmainu situāciju.

Svarīgi izprast, ka emocionāls sabrukums nav tas pats, kas emocionāls izvirdums/histērija (angliski - tantrum), jo emocionāls izvirdums parasti izpaužas tad, kad bērns nesaņem to ko vēlās, nespēj patsizdarīt to ko vēlas vai arī nespēj attiecīgo vēlmi nokomunicēt citiem saprotamā veidā. Savukārt, emocionāls sabrukums izpaužas tad, kad visa kā ir par daudz, kad bērns ir pārslogots, pārstimulēts un pārguris.

Emocionālos sabrukumus ir iespējams paredzēt, zinot, kas ir bērna trigeri/kairinātāji. Kad ir noskaidroti šie trigeri/kairinātāji ir iespējams tos minimizēt vai dažos gadījumos pat kontrolēt. Ja tomēr trigeri nav laicīgi pamanīti, emocionālo sabrukumu laikā var lietot dažādas stratēģijas, kas var palīdzēt bērnam nomierināties. Emocionālo sabrukumu laikā aprūpētājam jācenšās palikt maksimāli mierīgam un līdzsvarotam, tas var palīdzēt bērnam nomierināties.

Lai Jums noder izstrādātais materiāls!

Emocionals_sabrukums_AST.pdf

Emociju regulēšana

Keltners un Gross (1999) emocijas definē kā “epizodiskus, salīdzinoši īslaicīgus, bioloģijā balstītus uztveres, pieredzes, fizioloģiskas darbības un komunikācijas modeļus, kas rodas, reaģējot uz konkrētiem fiziskiem un sociāliem izaicinājumiem un iespējām. ”.

uzvedība (“darbība” un “komunikācija”),

subjektīvās jūtas (“pieredze”),

domas (“ uztvere”)

fizioloģija (“fizioloģija”).

Šīs četras emociju izpausmes rodas un mainās pēc izraisošā notikuma.

Izraisošais notikums ir situācijas cēlonis, kas aktivizē izmaiņas šajos četros komponentos. 

Izraisošais notikums var būt ārējs, piemēram,  lāča klātbūtne izraisītu bailes. 

Svarīgi, ka Keltnera un Grosa (1999) definīcija liecina, ka emocijas ir evolucionāri adaptīvas (“rodas, reaģējot uz fiziskām un sociālām problēmām un iespējām”). Tas nozīmē, ka emocijas palīdz mums atrisināt adaptīvās problēmas (“izaicinājumus un iespējas”) un tādējādi palielina gēnu izdzīvošanu. Piemēram, riebums palīdz mums risināt adaptīvās problēmas, kas saistīta ar indīgas pārtikas patēriņu. Tādējādi riebums būtu adaptēšanās, kas attīstījās tā, ka, piedzīvojot riebumu, mēs izvairāmies no ēdiena, kas izraisīja riebumu. 

Daži pētnieki uzskata, ka emocijas ir adaptīvas, bet citi uzskata, ka tās nav adaptīvas!

Cilvēka emocijas ir sociālās psiholoģijas (zinātniski pēta sociālo ietekmi – kā citu cilvēku reāla vai iedomāta klātbūtne ietekmē indivīdu domas, jūtas un uzvedību) apakšnozare, kas koncentrējas uz uzvedības, domu un jūtu situācijas cēloņiem. Tādējādi no sociālās psiholoģijas viedokļa izraisošais notikums ir situācijas ietekme, kas izraisa emocijas. Kad mainās situācija vai izsaucošais notikums, mēs piedzīvojam šīs 4 sekojošās izmaiņas, kas ietver emocijas.

Uzvedības izmaiņas tiek definētas kā jebkuras izmaiņas novērojamā uzvedībā, kur vērojamas emociju epizodes. Uzvedības izmaiņas ietver sejas izteiksmes, pieejas/izvairīšanās uzvedību un izmaiņas balss tonī. 

Subjektīvās jūtas ir apzinātas, pašpārliecinātas jūtas. 

Kā tu šobrīd jūties? 

Garlaicīgi? 

Dusmīgs?

Dzīvespriecīgs? 

Tās ir jūsu subjektīvās jūtas. 

Fizioloģiskās izmaiņas ietver jebkādas izmaiņas simpātiskās nervu sistēmas (SNS) aktivitātē, izmaiņas parasimpātiskās nervu sistēmas aktivitātē, izmaiņas smadzeņu darbībā un izmaiņas hormonu un neirotransmiteru līmenī.

Piemēram, kad mēs piedzīvojam bailes, mūsu sirdsdarbība paātrinās, mainās mūsu fizioloģija. Termini, ko izmantojam, lai aprakstītu mūsu domas par notikumu un mūsu domas par emocionālo pieredzi, ir kognitīvs novērtējums. Kognitīvie novērtējumi atspoguļo jebkādas izmaiņas domās, uztverē un interpretācijās. Kognitīvie novērtējumi var ietvert izraisošā notikuma interpretāciju (t.i., kas izraisīja emocijas?) un citu notikumu izmaiņu interpretāciju (kāpēc mūsu sirds pukst? Kāpēc mēs bēgam?). 

Emociju izpratnes vingrinājumi:

Dalībnieki attēlos un fotoattēlos identificē emocijas, kas redzamas sejas izteiksmēs. 

Lieti noderēs, ja būs pieejama izvēle - emociju nosaukumu saraksts.

Tomēr jāatceras, ka emociju identificēšana nekustīgās fotogrāfijās ir vienkāršāka kā reālajā dzīvē.

Vingrinājuma mērķis ir sadalīt emocionālās izpausmes konkrētās situācijas komponentēs. Katra emocija tiek parādīta ar unikālu darbību, aktivitāti situācijas kontekstā. Sejas izteiksme mainās attiecībā pret notikuma un situāciju maiņu, izmaiņu intensitāti.

Piemēram, attēlā/video sākotnēji redzama smaidīga persona, kurai tiek pasniegts šķīvis ar ēdienu. Nākamajā tā pati persona ir saviebusies. Tiek pārrunāta situācija un emocijas, kā arī kā mēs varam to noteikt (sejas izteiksme, ķermeņa poza, žesti).

Pašnovērtējuma aptaujas var izmantot, lai izmērītu emocijas - subjektīvās jūtas, piemēram, dusmu vai skumju sajūtu,  kā arī apzinātus kognitīvos novērtējumus, piemēram, “kas izraisīja šo notikumu?” 

Jāņem vērā, ka pašnovērtējuma aptaujas trūkums ir spēja lasīt un izprast personiskos emocionālos stāvokļus, dažreiz tos nepareizi apzīmējot.

Pašregulācijas prasmju veidošana.

Džeimss Gross ir emociju pētnieks, kurš koncentrējas uz emociju regulēšanu. Gross (1998, 2002) izstrādāja emociju regulēšanas procesa modeli. Modelis izceļ piecas emociju regulēšanas stratēģijas, kas notiek dažādās emociju pieredzēs, dažādos laikos un situācijās: 

situācijas izvēle, 

situācijas modificēšana, 

uzmanības izvietošana, 

kognitīvās izmaiņas  

reakcijas modulācija. 

Gross (1998) tālāk iedala šīs stratēģijas uz ierosinātāju fokusētas un uz reakciju fokusētas. 

Uz ierosinātāju fokusētā emociju regulēšana notiek pirms emocijas ir pilnībā izdzīvotas vai emociju pieredzes laikā, turpretim uz reakciju vērsta emociju regulēšana notiek pēc tam, kad emocijas ir pilnībā attīstījušās. 

Tātad cilvēki, kas ir vērsti uz reakciju, jau ir “reaģējuši” uz izraisošo notikumu un tādējādi ir piedzīvojuši visas emociju komponentes izmaiņas. Fokusējoties uz reakciju, cilvēki var regulēt savas emocijas, mēģinot mainīt kādu no emociju komponentiem. Viņi var mainīt savu sejas izteiksmi un balss toni, apspiest savas domas, palielināt vai samazināt fizioloģisko uzbudinājumu un pat mainīt subjektīvās jūtas.

Kāpēc cilvēks regulē savas emocijas?

Baudas meklējumi un izvairīšanās no sāpēm. 

Pielietojot emociju regulēšanu, cilvēki ir motivēti izjust pozitīvas emocijas un izvairīties no negatīvām emocijām. 

Sasniegumu gūšana.

Emociju regulēšana notiek, kad cilvēki ir motivēti palielināt vai samazināt savas emocijas, lai uzlabotu savu sniegumu, sasniegumus. Piemēram, lai palielinātu pozitīvas emocijas attiecībā uz gaidāmo eksāmenu, students var pildīt papilduzdevumus pirms eksāmena laikā.

Emociju regulēšana sociālā kontekstā.

Cilvēks kontrolē savas emocijas savstarpējo attiecību kontekstā. Piemēram, var slēpt vilšanos, ko piedzīvo pēc dāvanas atvēršanas, ko dāvājis sev tuvs cilvēks. Iespējams, dāvinātājs ir satraucies, un dāvanas saņēmējs cenšas izrādīt pozitīvas emocijas, lai nomierinātu dāvinātāju. 

Pašaizsardzība.

Cilvēks ir motivēts izrādīt vai izjust konkrētas emocijas, lai aizsargātu savu fizisko vai psiholoģisko drošību, vai sev tuvo cilvēku drošību. Piemēram, cilvēki var izlikties, ka izrāda noteiktas emocijas, lai aizsargātu savu drošību - izraisīt empātiju citos cilvēkos, lai iegūtu resursus vai palīdzību.

Iespaidu pārvaldības motivējoša emociju regulācija.

Cilvēks ir motivēts izrādīt vai slēpt savas emocijas, lai saglabātu labvēlīgu iespaidu par sevi. 

Kāpēc? 

Lai saglabātu pašcieņu. 

Kā saglabā savu pašcieņu? 

Panākot, ka cilvēkiem patīk un izturas labvēlīgi. Sociālās normas norāda, kā vajadzētu uzvesties un izteikt savas emocijas, pamatojoties uz kultūru, dzimumu, sociālo lomu un darba statusu.

Pētījumi liecina, ka koncentrēšanās, uzmanības novēršana un kognitīvā izvērtēšana ir efektīvas stratēģijas, lai samazinātu negatīvās emocijas. Faktiski, saskaroties un konfrontējot negatīvās emocijas tiek samazināts satraukums, kas var rasties pazīstamās vai mazāk pazīstamās situācijās., 

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti ir izstrādājuši instrumentu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanai asociatīvo kāršu komplektu ar vingrinājumiem “SPOGULIS”.

Spēles laikā ir ietvertas emociju pašregulēšanas pamatkomponenti, kurus spēles vadītājs var adaptēt, papildināt, modificēt atbilstoši saviem mērķiem un spēles dalībniekiem.

Emociju luksofors

Emociju luksafors.

Noderīgs instruments, lai regulētu bērna emocijas.

Emociju luksafors un noteiktu nomierināšanās tehniku apzināšana noderīga IKVIENAM no mums!!!

Pieejamas neskaitāmas tehnikas, kas var palīdzēt būt līdzsvarotākiem, mierīgākiem, bet ne katra būs piemērota tieši konkrētai personai.

Efektīvākās emociju regulēšanas tehnikas būs tās, kuras paši būsim izmēģinājuši un apguvuši, pielietojuši.

Emociju luksofors var palīdzēt bērnam iemācīties regulēt savas emocijas, bet svarīgi to veidot KOPĀ ar bērnu, jo tieši viņš būs tas, kurš pateiks:

jā, tas man palīdz nomierināties!

Izveidojot un apkopojot emociju regulācijas palīgrīkus, kas tieši JŪSU bērnam palīdz noteiktās situācijās.

Izaugsmes centra speciāliste izveidoja kopā ar bērnu Emociju luksaforu un dalās ar to, lai JUMS ir piemērs, jo  emociju regulēšanas tehniku kartiņas ir specifiskas un individualizējamas.

Ko darīt ar pēcsvētku sajūtām un kā palikt pie Jaungada apņemšanās?

Pēc svētkiem daži no mums piedzīvo "pēcsvētku skumjas", jo svētku laiks bieži ir piesātināts ar īpašu noskaņu un pozitīvām emocijām, kopības sajūtu, arī trauksmi. Pāreja atpakaļ pie ikdienas rutīnas var izraisīt sajūtu, ka kaut kas trūkst, ka kaut kas rit pilnīgi citādāk kā ierasts, var izjust dziļas skumjas un kaut kā iztrūkumu. Lai tiktu ar to galā, ir svarīgi iekļaut savā ikdienas dzīvē nelielus prieka avotus, uzturēt veselīgas sociālās saites un ieviest mazus mērķus, lai uzturētu motivāciju.

Daži ieteikumi kā pārvarēt "pēcsvētku skumjas":

1. Izvirzi mērķus un plāno nākamās aktivitātes

    Izvirzītos mērķus "saskaldi" mazākos mērķos, lai vari mirīgāk, saprātīgāk sasniegt izvirzīto gala mērķi. Ieplāno sev interesantas aktivitātes, lai uzturētu motivāciju un prieka sajūtu, lai ir gaidīšanas prieks.

2. Atgriezies un saglabā ikdienas rutīnu

   Atgriezies pie ikdienas rutīnas, jo tā var nodrošināt stabilitāti un struktūru tavai dzīvei.

3. Fiziskā aktivitāte

   Nodarbojies ar sev piemērotām fiziskām aktivitātēm (vingro, ej pastaigā, uztaisi dienā 15 pietupienus, sāc ar mazāko un ej uz lielāko!), jo tās palīdz uzlabot noskaņojumu un veicina labbūtību..

4. Saziņa ar sev tuviem cilvēkiem

    Uzturi kontaktu ar draugiem un ģimenes locekļiem. Atbalsts, sarunas, domapmaiņa var ļoti ietekmēt labbūtību.

5. Ja nepieciešams, meklē palīdzību

   Ja sajūti, ka noskaņojums pasliktinās, nekautrējies meklēt palīdzību - runā ar draugiem, ģimenes locekļiem vai profesionāļiem.

6. Pieņem savas sajūtas un atļauj sev just

   Pieņem, ka pēcsvētku periods var būt izaicinošs, un atļauj sev justies tā, kā tu jūties!

   
   

   Jaunais gads bieži ir sākums jaunais dzīvei, jauniem mērķiem, bet sākotnējais entuziasms pamazām izsīkst. Jaungada izvirzītie mērķi netiek sasniegti, zūd motivācija pildīt apņemšanos, ko ietekmē dažādi faktori, piemēram, neprecīzs, pārāk vispārīgs mērķu formulējums, atbalsta trūkums vai resursu - iekšējo vai ārējo - trūkums, nepietiekama plānošanu. 

   Lai sasniegtu mērķus un uzturētu motivāciju, var būt noderīgi izveidot konkrētus, mērķtiecīgus plānus, izmantot atbalstu no apkārtējiem vai izvērtēt un pielāgot savas apņemšanās, lai tās būtu reālistiskas un sasniedzamas!

   Dažas stratēģijas, kas var būt noderīgas, lai Jaungada apņemšanās kļūtu reāla:
   
   1. Izveido konkrētu mērķi, nosaki konkrētu laika posmu, izstrādā konkrētu plānu

   Definē skaidru mērķi, ko vēlies sasniegt konkrētā laika periodā. Saskaldi lielo mērķi mazākos un izveido detalizētu plānu, kā tos sasniegt.  Mazos mērķus ir vieglāk sasniegt!  Seko savam progresam regulāri.
   
   2. Vizualizē, iedomājies, ka esi sasniedzis savu mērķi 

   Ja tu vari iedomāties kā izskatīsies sasniegtais mērķis, tad tas noteikti ir sasniedzams! Izveido nākotnes vīziju, kā jūties un izskaties, kad esi sasniedzis savus mērķus. Tas var palīdzēt uzturēt motivāciju un koncentrēties uz galamērķi.

   Izmanto vizuālu atbalstu - plānu savām aktivitātēm, kalendāru, kurā redzi tuvošanos savam pirmajam mērķim; fotogrāfiju, kas motivē
   
   3. Atrodi iedvesmu

   Meklē iedvesmu no citiem, kuri ir sasnieguši līdzīgus mērķus. Lasi motivējošus rakstus,  klausies iedvesmojošus podkāstus, intervijas. Tas var palīdzēt uzturēt motivāciju un atgādināt, kāpēc tu vēlies sasniegt sevis izvirzītos mērķus.

   Rodi iespēju sadarboties ar profesionāli, kurš palīdzēs tev apzināt un izstrādāt mērķu sasniegšanas ceļu, atbalstīs un nenosodīs, motivēs.
   
   4. Atalgo sevi!

   Izmanto atalgojumu sistēmu, lai sevi motivētu. Ieplāno atalgojumu starpposmos, kad esi sasniedzis noteiktu dienu, noteiktu mērķi. Tu esi pelnījis prieku vai atpūtu. Tas būs motivācijas avots, kas palīdzēs turpināt strādāt uz savu mērķu sasniegšanu.
   
   5. Paturi prātā atbildi uz savu "kāpēc"

   Atceries, kāpēc vēlies sasniegt sevis izvirzīto mērķi. Atgādini sev par to, kāpēc tas ir svarīgi tev personīgi un kā tas ietekmēs tavu dzīvi. Tas var palīdzēt uzturēt motivāciju, pat grūtos brīžos.
   
   Atceries, ka motivācija ar laiku var mainīties, tāpēc ir svarīgi regulāri novērtēt savus mērķus un pielāgot savas apņemšanās, lai tās būtu reālistiskas un sasniedzamas.
   

   
   

   Veiksmi savn mērķu sasniegšanā!

Dalība Autisma apvienības organizētajā konferencē 2023

Dalāmies ar savu pieredzi oktobra mēnesī

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā specialisti projekta “Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam” (“R.A.D.I. – Ogres novadam”) ietvaros vadīja lekciju vecākiem #Madlienasvidusskola par tēmu “Atkarības bērnu un pusaudžu vidū: atkarību mehānisms, veidi, atbalsts un rīcības”.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas 1.līmeņa studiju programmas "Pirmsskolas skolotājs" studenti izteica pateicību mūsu Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālistei Anitai Beinarovičai, kura dalījās ar labās prakses piemēriem jaunajiem profesionāļiem.

Draudzēties ir jāmācās

Konsultācijas ar ABA speciālistu

ABA terapija jeb Applied Behavior Analysis (ABA) ir zinātniska metode, ar kuras palīdzību speciālists nosaka saistību starp uzvedību un dažādiem apkārtējās vides stimuliem. Ar praktisku metožu palīdzību, mainot dažādus stimulus, mainās arī bērna uzvedība.

Konsultācijās ar ABA (Applied Behavior Analysis/Lietišķās uzvedības analīze) speciālistu vecāki nāk pēc padoma, kā turpināt ABA terapijā iesākto mājās vai kā mainīt nevēlamo uzvedību bērnam pašiem vecākiem mājas apstākļos.

Diemžēl ABA speciālists nevar sniegt vienu konkrētu recepti, jo katrs bērns ir atšķirīgs, katram ir savas īpatnības, raksturs.

Tomēr viena no receptes sastāvdaļām ir konsekventa pieeja un fokuss uz konkrētās uzvedības ietekmējošiem faktoriem.

ABA terapijas laikā apgūto prasmju vispārināšana reālajā dzīvē var notikt tikai vecāku un bērna pedagogu vadībā. Tāpēc sadarabība ar ABA speciālistu var būt noderīga. 

ABA speciālists konsultācijās vecākus, arī bērna pedagogus vai asistentus var apmācīt un ieteikt kā organizēt ikdienas rutīnu, kā pielietot atsevišķas ABA terapijas apmācības procedūras ikdienā, lai veicinātu konkrētas prasmes vai mazinātu nevēlamo uzvedību vai palielinātu vēlamās uzvedības biežumu.

Vecāki bieži neapzināti attīsta noteiktas prasmes  ikdienā, plānojot un paredzot bērna aktivitātes un darbības, uzvedību, reakciju – ēdienreizēs, pastaigas laikā, gulētiešanas rutīna utml. Kad vecāki to apzinās, tas daļēji atvieglo turpmāko mērķu izvirzīšanu un plānošanu, jo tas dod pārliecību, ka ir iespēja mainīt esošo situāciju par labu, ka jau ir izdarīts tik daudz.

Konsultācijas ar ABA speciālistu var palīdzēt vecākiem noteikt prioritāti uzvedības mērķu sasniegšanā. Var būt miljons lietu, kas, šķiet, jārisina nekavējoties, tomēr svarīgi visu veikt pakāpeniski, apzinot prioritāšu secību, apzinot bērna prasmju līmeni, apzinot šķēršļus, kas kavē prasmju apguvi, apzinot konkrēto vidi un resursus.
Reizēm vecākiem sava bērna uzvedības maiņai jākoncentrējas tikai uz savu reakciju.
Reizēm vecākiem jāievieš stingra rutīna, kas var sniegt ģimenei mazliet lielāku atelpas brīdi un paredzamību.

Būtībā uzvedības analīze ir izpratne par to, KĀ vide ietekmē uzvedību. Izprotot, kas rada pozitīvas izmaiņas uzvedībā, var attiecīgi reaģēt, lai konkrētās uzvedības biežumu samazinātu vai palielinātu.

Ja parādās kāda no bērna nevēlamajām uzvedībām, bieži padodamies pirmajai instinktīvajai emocijai, tomēr svarīgi to apturēt, ievilkt dziļu elpu un apdomāt: Kā man atbildēt/reaģēt?

Kāda varētu būt reakcija?  Tā var būt ignorēšana, tā var būt bloķēšana, tā var būt uzmanības novēršana, alternatīvas uzvedības veidošana, var izmantot rotaļu, spēli un pozitīvu pastiprinājumu, kas sniedz pozitīvas sekas, lai palielinātu vēlamo uzvedību. 
Lai izvēlētos pareizo reakciju, svarīgi izprast, kāda ir bērna uzvedības funkcija jeb kāds ir mērķis konkrētajai bērna uzvedībai, ko bērns ar savu uzvedību cenšas pateikt.
Un viss augstāk minētais ir cieši saistīts ar konsekvenci un atkārtošanos.  Rutīna un paredzamība palīdz stiprināt noteiktas bērna prasmes.

Lai arī cik grūti būtu ievērot stingru rutīnu, taču tā var sniegt atvieglojumu, jo zinot, ko sagaidīt un tādējādi var izvairīties no liekiem satricinājumiem.

Bērnu audzināšana ir grūts darbs, jo tam visam vēl pa vidu ir tik daudz citu pienākumu – pārējo ģimenes bērnu audzināšana, mājas solis, darbs utt. Nogurums un laika trūkums ir viens no lielākajiem šķēršļiem konsekventai izstrādātā plāna iedzīvināšanai mājās. Lai cik enerģiski un mērķtiecīgi uzsākam, vienā mirklī mums sāk trūkt laika un enerģijas. Un šajā brīdī ir svarīgi apzināt:
1.)  Ja uzvedība ir veiksmīga tikai epizodiski, tad ar to pietiek - tai nav jābūt veiksmīgai visu laiku, lai parādītos vēl un vēl;
2.)  Ļaut sev bez nosodījuma atpūtas brīdi, paņemt pārtraukumu, lūgt palīdzību radiem, draugiem vai speciālistiem  un mēģināt vēlreiz nākamajā dienā.