Ilglaicīgā atmiņa

Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa

Egocentriskā domāšana ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa, kas pakāpeniski samazinās, bērnam apgūstot sociālās prasmes un kognitīvās spējas.

Egocentriskā domāšana bērnībā, kā to aprakstījis Žans Piāžē (Jean Piaget), īpaši raksturīga pirmsskolas vecuma bērniem, kas atrodas vecumā aptuveni no 2 līdz 7 gadiem. Šajā attīstības posmā bērni uztver pasauli galvenokārt no savas perspektīvas un tiem ir grūtības saprast, ka citi cilvēki var redzēt, domāt vai just citādāk.

Viens no zināmākajiem eksperimentiem par egocentrisko domāšanu, kuru veica Piažē, ir "Trīs kalnu uzdevums". Eksperimentābērniem tika parādīts modelis ar trim dažāda augstuma kalniem, un viņiem tika lūgts aprakstīt, ko redz lelle, kas sēž citā vietā. Piāžē novēroja, ka bērni vecumā līdz aptuveni 6–7 gadiem bieži vien atbildēja, aprakstot ainavu no savas, nevis lelles perspektīvas. Tas liecināja par egocentrismu – bērni vēl nespēja kognitīvi abstrahēties no savas pieredzes un iztēloties citu skatpunktu.

Piāžē uzskatīja, ka egocentrisma pārsvars samazinās ap 7 gadu vecumu:

Piažē norādīja, ka 2 – 4 gadu veciem bērniem domāšana ir izteikti egocentriska, bērni uzskata, ka visi redz un domā tieši tāpat kā viņi.

Bērni vecumā 4–7 gadi jau sāk apzināties, ka citi var domāt atšķirīgi, taču viņiem vēl ir grūti saprast citu cilvēku perspektīvas.

Pakāpeniski pēc 7 gadu vecuma bērni sāk labāk izprast citu viedokļus un emocijas.

Vēlākie pētījumi (piemēram, Margareta Donaldsona un Ann Brown) gan parādīja, ka bērni jau agrāk var izrādīt spēju saprast citu perspektīvas, īpaši ja uzdevumi ir veidoti viņiem saprotamākā kontekstā.

Jaunākie pētījumi liecina, ka mūsdienu bērni var attīstīties ātrāk nekā Piāžē aprakstītajās stadijās, tas var būt saistīts ar izmaiņām sociālajāvidē, izglītības metodēs un tehnoloģiju ietekmi.

Tādējādi bērnu egocentrisms nav absolūts, bet atkarīgs no uzdevuma sarežģītības un konteksta. Tāpat sociālā mijiedarbība un kultūras faktori būtiski ietekmē spēju izprast citu perspektīvas, jo bērnu attīstība ir cieši saistīta ar sociālo vidi, tāpat mijiedarbība ar pieaugušajiem un vienaudžiem veicina domāšanas elastību.

Egocentriskā domāšana, kā to aprakstīja Žans Piāžē, un autisms ir cieši saistīti, jo abi ietver grūtības ar perspektīvas maiņu un citu cilvēku domu un emociju izpratni. ABA (Applied Behavior Analysis – lietišķā uzvedības analīze) terapija bieži tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem ar autismu attīstīt sociālās prasmes un samazināt egocentrisko domāšanu.

Egocentriskā domāšana saistīta ar nespēju saprast citu skatpunktus, un tas pakāpeniski uzlabojas bērniem pieaugot noteiktā vecumā. Lai gan egocentriskā domāšana ir dabiska agrīnajā bērna vecumā, bērniem ar autiskā spektra traucējumiem tās pazīmes var saglabāties ilgāk. ABA var palīdzēt mazināt šo egocentrismu, mācot sociālās prasmes un perspektīvas maiņu, kas veicina labāku komunikāciju un mijiedarbību ar citiem.

ABA ir zinātnē pamatota un tiek izmantota, lai palīdzētu bērniem apgūt sociālās un komunikācijas prasmes.

Dažas ABA metodes, kas var veicināt egocentrisko domāšanas samazināšanos:

1. Perspektīvas maiņas apmācība: ABA izmanto modelēšanu, lai mācītu bērniem saprast, kā citi jūtas un domā. Piemēram, bērnam var tikt doti uzdevumi atpazīt emocijas citu sejās vai paredzēt citu cilvēku reakcijas.
2. Sociālie stāsti un lomu spēles: Bērni mācās, kā dažādās situācijās reaģēt, izmantojot vizuālus stāstus un praktiskus scenārijus. Tas palīdz saprast, ka citiem var būt atšķirīgas perspektīvas un emocijas.
3. Komunikācijas un sarunu prasmes: ABA māca jautāt un klausīties, kas palīdz bērnam attīstīt spēju pievērst uzmanību citu vajadzībām. Piemēram, bērns var mācīties uzdot jautājumus par citu jūtām un pareizi reaģēt.
4. Elastīgas domāšanas attīstīšana: Bērniem bieži ir grūti pieņemt, ka var būt dažādi skatījumi uz lietām. ABA izmanto uzdevumus, kas prasa atrisināt problēmas dažādos veidos, lai veicinātu kognitīvo elastību.

Frāžu constructors valodas attīstībai!

Kas ir  frāžu konstruktors?

Frāžu konstruktors ir metode, kas palīdz veidot teikumus vai frāzes, balstoties uz noteiktiem noteikumiem vai valodas struktūrām, palīdzot apgūt teikumu veidošanas principus.

Vai frāžu konstruktors ir noderīgs bērniem, kuri ir neverbāli vai kuriem ir valodas aizture?

Frāžu konstruktora metode palīdz bērnam saprast piktogrammu lietojumu un attīsta valodas prasmes loģiskā un vizuāli saprotamā veidā.

Prasme darboties ar frāžu konstruktoru nākotnē var veicināt komunikācijas prasmes.

Bērniem, kuri nespēj izteikties mutiski, frāžu konstruktors sagatavo alternatīvam saziņas veidam, kas palīdzēs izteikt vajadzības, domas un emocijas, tādējādi samazinot frustrāciju un uzlabojot komunikāciju ar apkārtējiem.

Strādājot ar frāžu konstruktoru, tiek veicināta valodas attīstība un vienkāršu teikumu struktūras izpratne.

Frāžu konstruktors māca bērnam, kā veidot loģiskas un gramatiski pareizas frāzes, kas var palīdzēt arī verbālās valodas attīstībā. Paplašinās arī vārdu krājums un nostiprinās gramatikas izpratne, pat ja bērns pats vēl nerunā.

Prasme izteikties, izmantojot alternatīvas komunikācijas pieejas (piemēram, piktogrammas) samazina uzvedības problēmas.

Bērniem ar komunikācijas grūtībām bieži rodas grūtības, kas var izpausties sociāli nevēlāmā uzvedībā, jo nespēj izteikt savas vajadzības. Bet alternatīvs komunikācijas veids (piemēram, piktogrammu kombinācijas) var palīdzēt samazināt uzvedības problēmas un veicināt pozitīvu komunikāciju, ļauj kļūt patstāvīgākam ikdienas situācijās.

Frāžu konstruktors ir lielisks palīgs, kas sagatavo lasīšanas un rakstīšanas prasmēm

Lietojot frāžu konstruktoru, bērns apgūst sakarības starp attēliem, vārdiem un to nozīmi, kas ir svarīgs solis ceļā uz lasītprasmi un rakstītprasmi. Tādējādi frāžu konstruktors nav tikai komunikācijas palīglīdzeklis – tas ir spēcīgs rīks, kas veicina bērna valodas, sociālās un kognitīvās prasmes, uzlabojot viņa dzīves kvalitāti un iespējas integrēties sabiedrībā

Kā norit apmācības procedūra frāžu konstruktoram?

Mērķis:

Attīstīt prasmi veidot vienkāršas teikumu konstrukcijas, izmantojot piktogrammas.

Materiāli:

· Attēls, kur redzams, ka puika guļ.

· Attēls, kur redzams, ka puika ēd.

· Četras piktogrammas (var sākotnēji izmantot tikai darbības vārdu piktogrammas)

1.    Puika

2.    Lapsa

3.    Ēd

4.    Guļ

Apmācība:

1.    Uzdevuma izskaidrošana vai uzdevuma priekšā parādīšana:

o   Parāda attēlu, kur puika guļ un saka: “Puika guļ.”

o   Tad rāda uz attēlu un jautā bērnam "Ko dara puika?"

2.    Piktogrammu atlase:

o   Parādi bērnam visas piktogrammas.

o   Nosauc katru piktogrammu.

o   Jautā : “Ko dara  puika?” un norādi uz piktogrammu “Guļ”.

o   Novieto piktogrammu zem attēla – patstāvīgi vai ar palīdzību.

o    Atkārto, lai saprot uzdevuma veikšanas algoritmu, lai turpmāk var veikt uzdevumu patstāvīgi.

3.    Atgriezeniskā saite:

o   Ja bērns pareizi izvēlas piktogrammas, paslavē: "Lieliski! Pareizi! Puika guļ!"

o   Ja kļūdās, maigi koriģē, sniedz palīdzību izvēlēties pareizo piktogrammu.

4.    Papildinājums:

o   Ja bērns viegli tiek galā, var paplašināt no viena darbības vārda uz vārdu savienojumu un vienkāršu teikumu, piemēram: "Puika guļ.” vai “Puika guļ gultā."

Žesti kā funkcionālās komunikācijas sastāvdaļa.

Žesti ir dabiska neverbālās komunikācijas sastāvdaļa, kas papildina un dažreiz aizstāj runu.

Žestus mēs izmantojam gan ikdienas sarunā un arī sarežģītākās sociālās situācijās.

Žesti ir universāls un nozīmīgs komunikācijas līdzeklis, taču jāņem vērā, ka daudzi žesti ir saprotami tikai konkrētā sabiedrībā, kultūrā, bet dažādās kultūrās žestiem var būt atšķirīga nozīme.

Žestus izmanto ikviens no mums:

1.    lai pastiprinātu un precizētu runu, jo tādā veidā mēs vēlamies pastiprināt uzmanību, vēlamies uzsvērtuvai izskaidrotu sevis teikto (piemēram, norādīt ar roku uz objektu, kad par to runā).

2.    Lai aizstātu vārdus, ja verbālā saziņa nav iespējama (piemēram, trokšņainā vidē vai ja cilvēki nerunā vienā valodā), žesti var kalpot kā alternatīva saziņai.

3.    Lai izteiktu emocijas, mēs bieži izmantojam ķermeņa valodu un žestus, lai paustu prieku, dusmas, izbrīnu utt. (piemēram, pamājot ar galvu piekrišanas zīmi vai saraucot pieri neizpratnē).

4.   Kā alternatīvu komunikācijas veidu, ja ir runas traucējumi, tad žesti var būt svarīgs komunikācijas līdzeklis.  

Žestu apmācība ir svarīga neverbāliem bērniem vai bērniem ar valodas traucējumiem, jo tā palīdz attīstīt funkcionālo komunikāciju, kas ļauj efektīvāk paust savas vajadzības un vēlmes.

Žestu apguve un to izmantošana komunikācijā veicina izpratni un pašizpausmi, jo bērns iemācās izteikt savas vajadzības, kas samazina frustrāciju un uzvedības problēmas.

Žestu apguve veido pamatu turpmākai komunikācijas attīstībai, kas var veicināt verbālo saziņu vai palīdzēt pārejai uz alternatīvām komunikācijas metodēm (piemēram, attēlu apmaiņas sistēmu – PECS vai alternatīvo un augmentatīvo komunikāciju – AAC).

Žestu izmantošana komunikācijā var uzlabot sociālo mijiedarbību, jo žestu pazīšana palīdz bērniem saprast citu norādes un palīdz iesaistīties komunikācijā ar vienaudžiem un pieaugušajiem.

Piemērs žestu funkcionālas komunikācijas izmantošanai, ja bērns vēlas dzert, bet nevar pateikt vārdu “ūdens”, viņam var iemācīt žestu “dzert” (piemēram, imitēt dzeršanu, pieliekot roku pie mutes). Šo žestu var konsekventi izmantot kopā ar vārdu “ūdens” vai “dzert”, lai bērns apgūtu saikni starp žestu un tā nozīmi. Pamazām bērns apgūst, ka šis žests palīdz viņam iegūt to, ko viņš vēlas.

Žestu apmācība var tikt veikta, izmantojot modeli (pieaugušais demonstrē žestu), fizisku vadību (maigi palīdzot bērnam veikt žestu) un pastiprināšanu (piemēram, piešķirot bērnam to, ko viņš vēlas, kad viņš pareizi izmanto žestu).

Daži piemēri, žesti, kurus izmantojam biežāk:

Kā atbalstīt, ja problēmuzvedība parādās sociālās situācijās un izpaužas kā paaugstināta aktivitāte?

Praksē sastopamies ar bērniem, kuri individuālā darbā ar speciālistu neizrāda problēmuzvedību, ļoti labi sadarbojas un spēj koncentrēties arī aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli. Taču vidē, kurā klātesoši ir citi vienaudži, var novērot sociāli nepieņemamu uzvedību, kad bērns kļūst ļoti aktīvs, sāk skriet, kliegt un nereaģē uz pieaugušā teikto,.

ABA (lietderiskā uzvedības analīze) nodarbību ietvaros tiek pielietotas dažādas stratēģijas, lai veicinātu uzvedības kontroli un palīdzētu pozitīvā veidā iesaistīties sociālajā komunikācijā. 

Šīs stratēģijas ir pielietojamas arī ikdienā!

Sākumā ir svarīgi saprast, kāpēc bērns kļūst tik aktīvs un nereaģē uz pieaugušajiem. Funkcionālās uzvedības analīzes ietvaros tiek noteikta uzvedības funkcija jeb ko bērns vēlas panākt ar savu uzvedību:

• Vai bērns cenšas izvairīties no sarežģītas situācijas vai uzdevuma?
• Vai viņš meklē uzmanību?
• Vai novēroto uzvedību izraisa pārāk stimulējoša vai, tieši pretēji, nepietiekama vide? 

Ne vienmēr ir vienkārši noteikt uzvedības funkcijas, jāizprot un jānovēro bērns dažādās situācijās un vidēs, jāapjautā vecāki un pedagogi, lai noskaidrotu, kādos  brīžos un kādos apstākļos problemātiskā uzvedība sākas, šī informācija palīdzēs labāk izprast, kas tieši izraisa uzvedības izmaiņas.

Kad apkopota informācija un noskaidrota uzvedības funkcija un trigeri, tikai tad var izvēlēties atbilstošu stratēģiju, lai bērnam sniegtu atbalstu uzvedības maiņai.

Bieži vien bērns kļūst ļoti aktīvs  konkrētās situācijās vai pie konkrētiem stimuliem, tāpēc, pinot tos, fokusējas uz šo stimulu mazināšanu vai izslēgšanu.

Svarīga ir vides strukturēšana, lai vide bērnam ir paredzama un strukturēta ja bērns zina, kas gaidāms, tādējādi samazinās, bet neizslēdz tās esamību, trauksme un impulsīva uzvedība. Strukturēta vide veicina pozitīvi bērna mijiedarbību ar citiem bērniem. Piemēram, plānojot īsus, kontrolētus sociālās spēles posmus, kuros bērns tiek pakāpeniski ievadīts mijiedarbībai ar vienaudžiem., kad sākumā bērns spēlējas tikai ar vienu bērnu īsu laika posmu, un pēc tam pakāpeniski tiek pievienoti citi bērni. Svarīgi, ka vide, kurā notiek mijiedarbība ar vienaudžiem, nav pārlieku stimulējoša (pārāk daudz trokšņu, pārāk daudz bērnu vienā laikā, haotiska atmosfēra). Dažreiz vides pārslodze var būt galvenais faktors, kas izraisa paaugstinātu aktivitāti..

Bieži aktīviem bērniem iesaka regulāras pauzes un kustību iespējas: Tomēr jāņem vērā, ka aktīvas kustības var uzbudināt un avkall raisīt nevēlamo uzvedību, tāpēc ir jāplāno un jāizprot, kādas aktivitātes un rotaļdarbības bērnam sagādā prieku, ļauj fiziski izkustēties, bet neraisa paaugstinātu aktivitāti pēc tam.  Jāatceras, ka bērnam ir grūti ilgstoši koncentrēties, ilgstoši veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli, tāpēc ieplānot regulāras pauzes ir ļoti svarīgi. Pauzes var būt lieliska iespēja speciālistam veidot pozitīvu saikni ar bērnu, kad kopā vei bērnam tīkamas aktivitātes vai rotaļas, sarunas.

Ikdienā un nodarbībās lieti noder vizuālais atbalsts, piemēram, attēli vai zīmes, kas skaidri parāda, kas bērnam būs jādara vai ir jādara. Tas var palīdzēt skaidrāk saprast, kas no bērna tiek sagaidīts, cik daudz jāizdara vai cik daudz vēl atlicis darāmā. Svarīgs arī pozitīvs pastiprinājums, kas ir kā apbalvojums par paveikto! Bet svarīgi būt pārliecinātam, ka nejauši netiek pastiprināta nevēlamā uzvedība, piemēram, pievēršot nevēlamajai uzvedībai pārmērīgu uzmanību vai piekāpjoties bērna prasībām, ko izrāda ar kliegšanu vai skriešanu utml. Svarīgi, nepievērst uzmanību nevēlamajai uzvedībai, ja vien tā nav bīstama, un koncentrēties uz pozitīvu uzvedību, tiklīdz bērns sāk nomierināties. Ja uzvedība kļūst bīstama (piemēram, bērns var savainot sevi vai citus), svarīgi izveidot drošu vidi, kur bērns var nomierināties, saņemot nepieciešamo atbalstu, lai atgrieztos pie mierīgāka emocionālā stāvokļa.

ABA svarīgs uzdevums ir pastiprināt vēlamo uzvedību, nevis koncentrēties tikai uz negatīvo. Tātad svarīgi palielināt pozitīvās uzvedības biežumu, tādējādi samazinot nevēlamās uzvedības biežumu. Speciālists piefiksē bērna mērķuzvedību, piemēram, bērns uzvedas mierīgi un veic sev uzdoto uzdevumu, tad nekavējoties dod pozitīvu motivējošu pastiprinājumu –sociālu pastiprinājumu (uzslava), spēles vai rotaļas laiku. 

ABA speciālisti izmanto arī žetonu sistēmu, kur bērns var nopelnīt žetonus vai punktus par vēlamo uzvedību un pēc noteikta žetonu skaita var saņemt balvu, kas ir īpaši pievilcīga (piemēram, rotaļlieta, īpaša aktivitāte utt.)

Pamazām attālinot pastiprinātāja saņemšanu, nostiprinās bērna prasme neizrādīt nevēlamu uzvedību, kas vecina pašregulācijas prasmes. Pašregulācija prasa prasmi atpazīt un kontrolēt savas emocijas un uzvedību. Par pašregulāciju esam rakstījuši iepriekš! 

Kad bērnam ir izveidojies labs kontakts ar speciālistu, kad izprasti nevēlamās uzvedības trigeri, kā arī pastiprinātāji, var uzsākt bērnam trenēt funkcionālo komunikāciju.  Ja bērna uzvedība vienaudžu klātbūtnē ir nefunkcionāla (piemēram, skrien, kliedz, rūc sejāvienaudzim, grūž vienaudzi utml), tas var būt arī veids, kā bērns cenšas komunicēt. 

Speciālists tad māca bērnam izmantot konkrētas frāzes vai zīmes, lai izteiktu to, ko viņš vēlas, piemēram, "es gribu pārtraukumu" vai “gribu būt viens”, “gribu spēlēties” utml. Darbojoties soli pa solim, bērnam tiek iemācītas prasmes, kā pieiet pie vienaudžiem un sākt mijiedarbību bez trauksmes, kā aicināt uz kopīgu rotaļu vai lūgt pievienoties rotaļai, kā dalīties ar rotaļlietām utml.

Pirms bērna iesaistes vienaudžu grupā var lasīt vai skatīties sociālos stāstus, izspēlēt lomu spēles, kas vizualizē sociālās situācijas un veido priekštatu kā reaģēt noteiktajās situācijās,  vai simulēt sociālas situācijas, parādot, kā bērns var reaģēt dažādās situācijās, kad ir citi bērni, un kā tikt galā ar emocijām. Tas palīdzēs bērnam būt sagatavotam, kad parādīsies līdzīgas sociālās situācijas ar vienaudžiem. 

Sākotnēji bērnu iesaista ļoti mazā grupā vai pat vienu vienaudzi, ar kuru socializēties un mācīties kopā rotaļāties, pakāpeniski palielinot grupas lielumu un ilgumu, vienlaikus nodrošinot kontrelētu vidi un atbalstu, balstoties uz spēju saglabāt vēlamo uzvedību. Svarīgi iesaistīt vienaudžus, kuri ir pacietīgi un saprotoši. 

Lai vēlamā uzvedība parādītos arī ārpus ABA nodarbībām jeb ģeneralizētos, svarīgi, ka iesaistītiir arī bērna vecāki un skolotāji, jo izmantojot konsekventas metodes un vienota pieeja palīdz bērnam labāk apgūt uzvedību algoritmus un nostiprināt pašregulācijas prasmi. Vecāki var aicināt draudzīgi pavadīt kopā īsāku laiku bērna vienaudžus, būt blakus un maigi vadīt sava bērna mijiedarbību, kad nepieciešams. 

Kā vecāki var sagatavoties sava bērna draug uzņemšanai mājās?

Solis 1: sagatavošanās un vide

1. Pārliecināties, ka vide ir kontrolēta. Sākumā izvēlēties mierīgu, pārskatāmu vietu ar minimāliem traucēkļiem un trokšņiem.
2. Izmantot vizuālos grafikus vai kartītes, kas bērnam skaidri parāda, kas sekos, piemēram: "Sākam spēli → Dalāmies ar rotaļlietām → Pauze → Turpinām spēlēties".
3. Pirms mijiedarbības izskaidrot bērnam, kas viņam jādara. Piemēram, ja spēlē tiek dalītas rotaļlietas, izskaidrot, ka viņam jāsaka: "Vai es varu spēlēties ar tevi?" vai "Tava kārta."

Solis 2: socializācijas uzsākšana (lomu spēles fāze)

1. Pirms tiešās mijiedarbības ar vienaudzi, veikt simulētu situāciju ar pieaugušo. Tas palīdzēs bērnam saprast, kā uzsākt komunikāciju vai mijiedarbību. Piemēram, mācīt bērnam frāzes, piemēram, "Vai es varu spēlēties ar tevi?", "Vai es varu šo mantu?", vai "Man patīk tava rotaļlieta".
2. Sniegt īsus, vienkāršus norādījumus. Piemēram, "Saki: 'Vai varu pievienoties?'", “Smaidi un saki:'Paldies'", un praktizēt to vairākas reizes.

Solis 3: Mijiedarbība

1. Sākot ar vienu draugu vienaudzi vai mazliet vecāku bērnu, iesaistīt bērnus nelielā spēlē. (Domino, automašīnīšu liana trasē utml)
2. Vecāks palīdz bērnam uzsākt sociālo mijiedarbību, piemēram, ar norādījumiem: “Tagad aicini uzspēlēt domino”, "Tagad piedāvā savu rotaļlietu”, "Tagad tava kārta, un pēc tam viņa kārta". Kad bērns izdara vēlamo uzvedību, nekavējoties to pastipriniet ar uzslavu vai citu pastiprinājumu.
3. Var izmantot vizuālos norādījumus, piemēram, kartītes ar darbībām (spēlēties, gaidīt kārtu, dalīties). Tas palīdz bērnam atcerēties, ko darīt katrā situācijā.
4. Ja bērns sāk kļūt nemierīgs vai uzvedība kļūst nepiemērota (sāk skriet, kliegt vai atsakās mijiedarboties), maigi novirzīt bērnu atpakaļ pie spēles ar konkrētu norādījumu, piemēram, "Tagad mēs turpinām spēlēt", vai piedāvāt īsu pauzi.

Solis 4: Pašregulācijas un komunikācijas prasmju stiprināšana

1. Ja bērnam sāk rasties trauksme vai kļūst pārstimulēts, svarīgi iemācīt atpazīt šos signālus un izmantot atslēgvārdus vai zīmes, lai lūgtu pārtraukumu, piemēram, "Es gribu pārtraukumu" vai "Man vajag atpūsties".
2. Pēc pauzes mudināt bērnu atgriezties spēlē, izmantojot pozitīvu pastiprinājumu - "Lieliski, tu atgriezies spēlē!" Tas palīdzēs bērnam izprast, ka pauzes ir pieņemamas, bet mijiedarbība ir jāturpina.

Galvenais ir pacietība, pakāpeniskums un pastiprinājums katrā solī!

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti labprāt sniegs Jums praktisku palīdzību bērna socializēšanās jautājumos!

Pašregulācija un paškontrole.

Emociju pašregulācija jeb paškontrole ir cilvēka spēja vadīt un kontrolēt savas emocijas, domas un uzvedību, īpaši stresa vai intensīvu emociju situācijās. Paškontrole ietver spēju ne tikai nomierināt sevi, kad jūties saspringts vai dusmīgs, bet arī regulēt pozitīvas emocijas, piemēram, prieku, lai tās netraucētu situācijai piemērot uzvedību.

Paškontrole ļauj cilvēkam pārdomāt savas reakcijas, būt apzinātam un pieņemt labākus lēmumus konkrētā situācijā.

Paškontrole attīstās pakāpeniski jau agrā bērnībā un turpinās līdz pilngadībai:

• Zīdaiņi (līdz 2 gadiem) sāk apgūt pašregulāciju ar vecāku palīdzību. Viņi mācās nomierināties, kad ir dusmīgi vai noguruši, bet vēl nespēj paši kontrolēt savas emocijas bez ārējas palīdzības.
• Mazi bērni (2–4 gadi) sāk izprast sociālo kontekstu un pielāgo savu uzvedību sociāli pieņemamā veidā, veidā kādā ir mācīts nomierināties, piemēram, nekliegt vai neraudāt, kad ir dusmīgi. Tomēr jārēķinās, ka šajā vecumā bērniem vēl nepieciešams atbalsts no pieaugušā puses.
• Pirmskolas un sākumskolas vecuma bērni (5–7 gadi) apgūst spēju gaidīt, aizkavēt reakcijas un plānot savu uzvedību, bet vēl joprojām tiek izmantoti ārējie norādījumi un pastiprinājumi jeb motivatori.
• Vecāki bērni un pusaudži (8–16 gadi) iegūst arvien labāku spēju neatkarīgi pārvaldīt emocijas un rīkoties, ņemot vērā ilgtermiņa sekas, ne tikai īslaicīgas vēlmes.
• Pieaugušie turpina uzlabot savas pašregulācijas prasmes, lai pielāgotos mainīgajiem dzīves apstākļiem un izaicinājumiem.

Līdz pusaudžu vecumam, smadzeņu attīstība, it īpaši priekšējās pieres daivas, kas ir atbildīga par plānošanu un impulsu kontroli, vēl nav pilnībā attīstījusies, tāpēc pusaudžiem var būt grūtāk pašregulēt savas emocijas, lai gan šķiet pieauguši.

Jāatceras, ka paškontrole nav pašsaprotama prasme visiem cilvēkiem!!!! Tās attīstība ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, bērnības pieredzes, audzināšanas, iedzimtiem faktoriem un sociālās vides. Bērniem vai pieaugušajiem ar uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu, autiskā spektra traucējumiem, emocionālās regulācijas grūtībām var būt grūtāk kontrolēt emocijas, jo pašregulācija prasa īpašu uzmanību un prasmju attīstīšanu.

Paškontroles prasmes bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem var attīstīties dažādos veidos un tempos. Var būt paškontroles grūtības, ja ir īpašas sensoriskās, sociālās vai emocionālās vajadzības. Tomēr, ar piemērotu atbalstu un stratēģijām, var uzlabot paškontroles prasmes. 

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības agrīnā vecumā (0-5 gadi), speciālistie iesaka:

Sensomotorā integrācija, ko pielieto, kad ir grūtības ar sensorās informācijas apstrādi.

Rituāli un rutīna, palīdz strukturēt vidi un rada paredzamību, kas palīdz justies drošāk un labāk kontrolēt savu uzvedību.

Vecāku un dažādu jomu speciālistu atbalsts, īpaši agrīnā vecumā vecāku un speciālistu iesaistei ir būtiska loma, lai attīstītu gan paškontroles prasmes, gan kompensētu citas grūtības. 

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pirmsskolas vecumā (5-12 gadi), speciālisti iesaka:

Attīstīt sociālās prasmes, lai palīdzētu bērniem ne tikai apgūt sociālās prasmes, bet arī pielietot gūtās brasems dzīvē, kas veicina emociju regulēšanu.

Vizualizācijas un laika pārvaldība, piemēram, taimeri,  piktogrammas, vizuāli atgādinājumi un grafiki, kas palīdz bērniem labāk saprast un pārvaldīt laiku.

Modelēšana un lomu spēles var palīdzēt bērniem saprast sociālās normas un paškontroles situācijas reālajā dzīvē nepiespiestā un rotaļīgā veidā.

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pusaudžu vecumā (12-18 gadi), tad speciālisti iesaka:

Paškontroles stratēģiju apguve, kad pusaudži var mācīties konkrētas stratēģijas, piemēram, dziļās elpošanas tehnikas, meditāciju vai vingrojumus, lai pārvaldītu stresu un emocijas, ką arī mācītos problēmsituāciju risināšanas algoritmus, attīstīt empātiju, problēmu risināšanas prasmes un emocionālo inteliģenci. Šeit lieti noderēs Izaugsmes centra Kopīgi Kopā izstrādātais instruments spēle SPOGULIS

Apgūt pašrefleksijas prasmes un prasmi izvirzīt mērķus, lai labāk saprastu savu uzvedību un tās sekas.

Ja vērojamas emociju pašregulācijas grūtības pieaugušo vecumā, speciālisti iesaka:

Apgūt dzīves prasmes, attīstot neatkarīgas dzīves prasmes, piemēram, laika plānošanu, budžeta veidošanu un stresa pārvaldību.

Iesaiste atbalsta grupās un speciālistu konsultācijas, kas var nodrošināt nepieciešamo emocionālo atbalstu un sniegt praktiskas stratēģijas paškontroles uzlabošanai.

Mūsdienās ir iespēja izmantot tehnoloģijas, piemēram, viedtālruņu lietotnes un citas digitālās atbalsta ierīces, kas palīdz organizēt ikdienas dzīvi un uzlabot paškontroli.

Kā attīstīt paškontroles prasmes?

Paškontroles prasmes var attīstīt ar dažādiem vingrinājumiem, kas fokusējas uz uzmanības, impulsu kontroles, gaidīšanas un emocionālās regulēšanas veicināšanu.

Daži piemēri, kas noderēs plānojot atbalstu bērniem un pusaudžiem.

1. Emociju atpazīšana un izpratne:

• Palīdzēt bērniem un pieaugušajiem atpazīt un nosaukt savas emocijas. Kad cilvēks spēj apzināties savas emocijas, viņš var tās labāk kontrolēt.
• Emociju dienasgrāmatas vešana var palīdzēt izprast, kā un kad emocijas parādās, un kā uz tām tiek reaģēts.

2. Nomierināšanās tehnikas:

• Dziļās elpošanas, meditācijas, progresīvās muskuļu relaksācijas vai vizualizācijas metodes var palīdzēt cilvēkiem nomierināties stresa situācijās.
• Mindfulness jeb apzinātības prakse palīdz attīstīt emocionālo pašregulāciju, jo ļauj būt klātesošam un saprast savas emocijas bez tūlītējas reakcijas.

3. Mērķtiecīga uzvedība:

• Mācīt bērniem un pieaugušajiem pārdomāt savu uzvedību pirms rīkošanās: piemēram, uzdot jautājumus "Kādas būs šīs darbības sekas?" vai "Vai ir kāds cits veids, kā reaģēt?"
• Palīdzēt attīstīt plānošanas prasmes un iemācīt, kā izveidot ilgtermiņa mērķus, kas palīdz izvairīties no impulsīvas rīcības.

4. Pozitīva pastiprināšana un atbalsts:

• Atalgojuma sistēmas var palīdzēt gan bērniem, gan pieaugušajiem attīstīt paškontroles prasmes, kad viņi ievēro noteiktus uzvedības standartus.
• Vecāki vai pedagogi var sniegt uzslavas par centieniem, ne tikai par rezultātiem, tā veicinot pozitīvas emocijas ap mācīšanās procesu.

5. Iemācīt tolerēt neērtības:

• Paškontrole ietver spēju izturēt neērtas situācijas vai vilšanos. Bērniem un pieaugušajiem var mācīt, kā gaidīt, pārvarēt neapmierinātību un nepakļauties tūlītējām vēlmēm.

6. Modelēšana:

• Pieaugušie var būt piemēri bērniem, rādot, kā viņi paši pārvalda stresu vai emocijas. Bērni mācās, vērojot, kā citi regulē savas emocijas.

Vingrinājumi palīdz bērniem attīstīt paškontroles prasmes, veicinot spēju koncentrēties, kontrolēt impulsus un regulēt emocijas. Būtiski ir veicināt pozitīvu un atbalstošu vidi, kurā bērni var praktizēt un attīstīt šīs prasmes. daži spēļu varianti, kurus izmantojam arī savā Izaugsmes centra Kopīgi Kopā vadītajās grupu nodarbībās:

1. Spēles, kas prasa gaidīšanu un pagaidīšanu

• "Saldētais dejotājs" (Freeze Dance): Spēle, kur bērni dejo līdz mūzika apstājas, tad viņiem jāsastingst un jāgaida, līdz mūzika atsākas.
• "Sarkanā gaisma, zaļā gaisma": Spēle, kur bērni pārvietojas, kad tiek teikts "zaļā gaisma", un apstājas, kad tiek teikts "sarkanā gaisma".

2. Elpošanas un relaksācijas vingrinājumi

• Dziļās elpošanas vingrinājumi: Māciet bērniem elpot dziļi iekšā caur degunu, turēt elpu uz dažām sekundēm, un tad lēnām izelpot caur muti. Varat izmantot metaforas, piemēram, "piepūšam balonu" vai "liekam svecei nodzist".
• Joga bērniem: Vienkārši jogas vingrinājumi un pozas, kas veicina koncentrēšanos un relaksāciju, piemēram, koka poza vai tauriņa poza.

3. Uzdevumi, kas prasa uzmanības noturēšanu

• Mīklas un puzles: Puzles, mīklas un citi līdzīgi uzdevumi palīdz bērniem koncentrēties un strādāt līdz galam.
• Krāsošana pēc numuriem: Šādi uzdevumi palīdz bērniem attīstīt spēju koncentrēties uz konkrētu uzdevumu un sekot norādījumiem.

4. Sociālās prasmes un lomu spēles

• Lomu spēles: Spēles, kur bērni izspēlē dažādas sociālās situācijas, piemēram, veikala apmeklējumu, ārsta vizīti vai dzimšanas dienas ballīti.
• Sarunu kartes: Izmantojiet attēlu kartes vai lelles, lai palīdzētu bērniem mācīties par emocijām un to, kā risināt dažādas situācijas.

5. Pašregulācijas spēles

• "Emociju termometrs": Palīdziet bērniem noteikt un aprakstīt savas emocijas, izmantojot vienkāršu termometru vai skalu no 1 līdz 10.
• "Dusmu burbulis": Lūdziet bērniem iedomāties, ka viņu dusmas ir kā burbulis, kas aug, un māciet viņiem to izplūst, izmantojot dziļu elpošanu vai relaksācijas tehnikas.

6. Uzmanības un impulsu kontroles spēles

• "Simon Says": Spēle, kur bērniem jāseko norādījumiem tikai tad, kad tie sākas ar "Simon Says". Tas veicina uzmanības noturēšanu un impulsu kontroli.
• "Kurš var gaidīt?": Uzdevumi, kur bērniem ir jāpagaida, lai saņemtu atlīdzību, piemēram, saldumu vai rotaļlietu.

7. Radošās aktivitātes

• Mākslas un amatniecības darbi: Zīmēšana, gleznošana, veidošana un citas radošās aktivitātes, kas prasa uzmanības koncentrāciju un plānošanu.
• Mūzikas instrumentu spēle: Spēle ar mūzikas instrumentiem, piemēram, bungām vai ksilofonu, lai attīstītu ritma sajūtu un koordināciju.

PALĪGRĪKI BĒRNIEM AR AST UN VIŅU VECĀKIEM BĒRNU EMOCIONĀLO SABRUKUMU GADĪJUMOS

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciāliste - psiholoģijas maģistra studente un ABA asistente Liene Linde izstrādāja materiālu PALĪGRĪKI BĒRNIEM AR AST UN VIŅU VECĀKIEM BĒRNU EMOCIONĀLO SABRUKUMU GADĪJUMOS

Emocionāls sabrukums (angliski - meltdown) ir nekontrolēts emociju izvirdums, jeb nespēja kontrolēt savas emocijas. Tāpat šis termins tiek skaidrots kā intensīva reakcija uz pārlieku trauksmainu situāciju.

Svarīgi izprast, ka emocionāls sabrukums nav tas pats, kas emocionāls izvirdums/histērija (angliski - tantrum), jo emocionāls izvirdums parasti izpaužas tad, kad bērns nesaņem to ko vēlās, nespēj patsizdarīt to ko vēlas vai arī nespēj attiecīgo vēlmi nokomunicēt citiem saprotamā veidā. Savukārt, emocionāls sabrukums izpaužas tad, kad visa kā ir par daudz, kad bērns ir pārslogots, pārstimulēts un pārguris.

Emocionālos sabrukumus ir iespējams paredzēt, zinot, kas ir bērna trigeri/kairinātāji. Kad ir noskaidroti šie trigeri/kairinātāji ir iespējams tos minimizēt vai dažos gadījumos pat kontrolēt. Ja tomēr trigeri nav laicīgi pamanīti, emocionālo sabrukumu laikā var lietot dažādas stratēģijas, kas var palīdzēt bērnam nomierināties. Emocionālo sabrukumu laikā aprūpētājam jācenšās palikt maksimāli mierīgam un līdzsvarotam, tas var palīdzēt bērnam nomierināties.

Lai Jums noder izstrādātais materiāls!

Emocionals_sabrukums_AST.pdf

Emociju regulēšana

Keltners un Gross (1999) emocijas definē kā “epizodiskus, salīdzinoši īslaicīgus, bioloģijā balstītus uztveres, pieredzes, fizioloģiskas darbības un komunikācijas modeļus, kas rodas, reaģējot uz konkrētiem fiziskiem un sociāliem izaicinājumiem un iespējām. ”.

uzvedība (“darbība” un “komunikācija”),

subjektīvās jūtas (“pieredze”),

domas (“ uztvere”)

fizioloģija (“fizioloģija”).

Šīs četras emociju izpausmes rodas un mainās pēc izraisošā notikuma.

Izraisošais notikums ir situācijas cēlonis, kas aktivizē izmaiņas šajos četros komponentos. 

Izraisošais notikums var būt ārējs, piemēram,  lāča klātbūtne izraisītu bailes. 

Svarīgi, ka Keltnera un Grosa (1999) definīcija liecina, ka emocijas ir evolucionāri adaptīvas (“rodas, reaģējot uz fiziskām un sociālām problēmām un iespējām”). Tas nozīmē, ka emocijas palīdz mums atrisināt adaptīvās problēmas (“izaicinājumus un iespējas”) un tādējādi palielina gēnu izdzīvošanu. Piemēram, riebums palīdz mums risināt adaptīvās problēmas, kas saistīta ar indīgas pārtikas patēriņu. Tādējādi riebums būtu adaptēšanās, kas attīstījās tā, ka, piedzīvojot riebumu, mēs izvairāmies no ēdiena, kas izraisīja riebumu. 

Daži pētnieki uzskata, ka emocijas ir adaptīvas, bet citi uzskata, ka tās nav adaptīvas!

Cilvēka emocijas ir sociālās psiholoģijas (zinātniski pēta sociālo ietekmi – kā citu cilvēku reāla vai iedomāta klātbūtne ietekmē indivīdu domas, jūtas un uzvedību) apakšnozare, kas koncentrējas uz uzvedības, domu un jūtu situācijas cēloņiem. Tādējādi no sociālās psiholoģijas viedokļa izraisošais notikums ir situācijas ietekme, kas izraisa emocijas. Kad mainās situācija vai izsaucošais notikums, mēs piedzīvojam šīs 4 sekojošās izmaiņas, kas ietver emocijas.

Uzvedības izmaiņas tiek definētas kā jebkuras izmaiņas novērojamā uzvedībā, kur vērojamas emociju epizodes. Uzvedības izmaiņas ietver sejas izteiksmes, pieejas/izvairīšanās uzvedību un izmaiņas balss tonī. 

Subjektīvās jūtas ir apzinātas, pašpārliecinātas jūtas. 

Kā tu šobrīd jūties? 

Garlaicīgi? 

Dusmīgs?

Dzīvespriecīgs? 

Tās ir jūsu subjektīvās jūtas. 

Fizioloģiskās izmaiņas ietver jebkādas izmaiņas simpātiskās nervu sistēmas (SNS) aktivitātē, izmaiņas parasimpātiskās nervu sistēmas aktivitātē, izmaiņas smadzeņu darbībā un izmaiņas hormonu un neirotransmiteru līmenī.

Piemēram, kad mēs piedzīvojam bailes, mūsu sirdsdarbība paātrinās, mainās mūsu fizioloģija. Termini, ko izmantojam, lai aprakstītu mūsu domas par notikumu un mūsu domas par emocionālo pieredzi, ir kognitīvs novērtējums. Kognitīvie novērtējumi atspoguļo jebkādas izmaiņas domās, uztverē un interpretācijās. Kognitīvie novērtējumi var ietvert izraisošā notikuma interpretāciju (t.i., kas izraisīja emocijas?) un citu notikumu izmaiņu interpretāciju (kāpēc mūsu sirds pukst? Kāpēc mēs bēgam?). 

Emociju izpratnes vingrinājumi:

Dalībnieki attēlos un fotoattēlos identificē emocijas, kas redzamas sejas izteiksmēs. 

Lieti noderēs, ja būs pieejama izvēle - emociju nosaukumu saraksts.

Tomēr jāatceras, ka emociju identificēšana nekustīgās fotogrāfijās ir vienkāršāka kā reālajā dzīvē.

Vingrinājuma mērķis ir sadalīt emocionālās izpausmes konkrētās situācijas komponentēs. Katra emocija tiek parādīta ar unikālu darbību, aktivitāti situācijas kontekstā. Sejas izteiksme mainās attiecībā pret notikuma un situāciju maiņu, izmaiņu intensitāti.

Piemēram, attēlā/video sākotnēji redzama smaidīga persona, kurai tiek pasniegts šķīvis ar ēdienu. Nākamajā tā pati persona ir saviebusies. Tiek pārrunāta situācija un emocijas, kā arī kā mēs varam to noteikt (sejas izteiksme, ķermeņa poza, žesti).

Pašnovērtējuma aptaujas var izmantot, lai izmērītu emocijas - subjektīvās jūtas, piemēram, dusmu vai skumju sajūtu,  kā arī apzinātus kognitīvos novērtējumus, piemēram, “kas izraisīja šo notikumu?” 

Jāņem vērā, ka pašnovērtējuma aptaujas trūkums ir spēja lasīt un izprast personiskos emocionālos stāvokļus, dažreiz tos nepareizi apzīmējot.

Pašregulācijas prasmju veidošana.

Džeimss Gross ir emociju pētnieks, kurš koncentrējas uz emociju regulēšanu. Gross (1998, 2002) izstrādāja emociju regulēšanas procesa modeli. Modelis izceļ piecas emociju regulēšanas stratēģijas, kas notiek dažādās emociju pieredzēs, dažādos laikos un situācijās: 

situācijas izvēle, 

situācijas modificēšana, 

uzmanības izvietošana, 

kognitīvās izmaiņas  

reakcijas modulācija. 

Gross (1998) tālāk iedala šīs stratēģijas uz ierosinātāju fokusētas un uz reakciju fokusētas. 

Uz ierosinātāju fokusētā emociju regulēšana notiek pirms emocijas ir pilnībā izdzīvotas vai emociju pieredzes laikā, turpretim uz reakciju vērsta emociju regulēšana notiek pēc tam, kad emocijas ir pilnībā attīstījušās. 

Tātad cilvēki, kas ir vērsti uz reakciju, jau ir “reaģējuši” uz izraisošo notikumu un tādējādi ir piedzīvojuši visas emociju komponentes izmaiņas. Fokusējoties uz reakciju, cilvēki var regulēt savas emocijas, mēģinot mainīt kādu no emociju komponentiem. Viņi var mainīt savu sejas izteiksmi un balss toni, apspiest savas domas, palielināt vai samazināt fizioloģisko uzbudinājumu un pat mainīt subjektīvās jūtas.

Kāpēc cilvēks regulē savas emocijas?

Baudas meklējumi un izvairīšanās no sāpēm. 

Pielietojot emociju regulēšanu, cilvēki ir motivēti izjust pozitīvas emocijas un izvairīties no negatīvām emocijām. 

Sasniegumu gūšana.

Emociju regulēšana notiek, kad cilvēki ir motivēti palielināt vai samazināt savas emocijas, lai uzlabotu savu sniegumu, sasniegumus. Piemēram, lai palielinātu pozitīvas emocijas attiecībā uz gaidāmo eksāmenu, students var pildīt papilduzdevumus pirms eksāmena laikā.

Emociju regulēšana sociālā kontekstā.

Cilvēks kontrolē savas emocijas savstarpējo attiecību kontekstā. Piemēram, var slēpt vilšanos, ko piedzīvo pēc dāvanas atvēršanas, ko dāvājis sev tuvs cilvēks. Iespējams, dāvinātājs ir satraucies, un dāvanas saņēmējs cenšas izrādīt pozitīvas emocijas, lai nomierinātu dāvinātāju. 

Pašaizsardzība.

Cilvēks ir motivēts izrādīt vai izjust konkrētas emocijas, lai aizsargātu savu fizisko vai psiholoģisko drošību, vai sev tuvo cilvēku drošību. Piemēram, cilvēki var izlikties, ka izrāda noteiktas emocijas, lai aizsargātu savu drošību - izraisīt empātiju citos cilvēkos, lai iegūtu resursus vai palīdzību.

Iespaidu pārvaldības motivējoša emociju regulācija.

Cilvēks ir motivēts izrādīt vai slēpt savas emocijas, lai saglabātu labvēlīgu iespaidu par sevi. 

Kāpēc? 

Lai saglabātu pašcieņu. 

Kā saglabā savu pašcieņu? 

Panākot, ka cilvēkiem patīk un izturas labvēlīgi. Sociālās normas norāda, kā vajadzētu uzvesties un izteikt savas emocijas, pamatojoties uz kultūru, dzimumu, sociālo lomu un darba statusu.

Pētījumi liecina, ka koncentrēšanās, uzmanības novēršana un kognitīvā izvērtēšana ir efektīvas stratēģijas, lai samazinātu negatīvās emocijas. Faktiski, saskaroties un konfrontējot negatīvās emocijas tiek samazināts satraukums, kas var rasties pazīstamās vai mazāk pazīstamās situācijās., 

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālisti ir izstrādājuši instrumentu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanai asociatīvo kāršu komplektu ar vingrinājumiem “SPOGULIS”.

Spēles laikā ir ietvertas emociju pašregulēšanas pamatkomponenti, kurus spēles vadītājs var adaptēt, papildināt, modificēt atbilstoši saviem mērķiem un spēles dalībniekiem.

Emociju luksofors

Emociju luksafors.

Noderīgs instruments, lai regulētu bērna emocijas.

Emociju luksafors un noteiktu nomierināšanās tehniku apzināšana noderīga IKVIENAM no mums!!!

Pieejamas neskaitāmas tehnikas, kas var palīdzēt būt līdzsvarotākiem, mierīgākiem, bet ne katra būs piemērota tieši konkrētai personai.

Efektīvākās emociju regulēšanas tehnikas būs tās, kuras paši būsim izmēģinājuši un apguvuši, pielietojuši.

Emociju luksofors var palīdzēt bērnam iemācīties regulēt savas emocijas, bet svarīgi to veidot KOPĀ ar bērnu, jo tieši viņš būs tas, kurš pateiks:

jā, tas man palīdz nomierināties!

Izveidojot un apkopojot emociju regulācijas palīgrīkus, kas tieši JŪSU bērnam palīdz noteiktās situācijās.

Izaugsmes centra speciāliste izveidoja kopā ar bērnu Emociju luksaforu un dalās ar to, lai JUMS ir piemērs, jo  emociju regulēšanas tehniku kartiņas ir specifiskas un individualizējamas.

Ko darīt ar pēcsvētku sajūtām un kā palikt pie Jaungada apņemšanās?

Pēc svētkiem daži no mums piedzīvo "pēcsvētku skumjas", jo svētku laiks bieži ir piesātināts ar īpašu noskaņu un pozitīvām emocijām, kopības sajūtu, arī trauksmi. Pāreja atpakaļ pie ikdienas rutīnas var izraisīt sajūtu, ka kaut kas trūkst, ka kaut kas rit pilnīgi citādāk kā ierasts, var izjust dziļas skumjas un kaut kā iztrūkumu. Lai tiktu ar to galā, ir svarīgi iekļaut savā ikdienas dzīvē nelielus prieka avotus, uzturēt veselīgas sociālās saites un ieviest mazus mērķus, lai uzturētu motivāciju.

Daži ieteikumi kā pārvarēt "pēcsvētku skumjas":

1. Izvirzi mērķus un plāno nākamās aktivitātes

    Izvirzītos mērķus "saskaldi" mazākos mērķos, lai vari mirīgāk, saprātīgāk sasniegt izvirzīto gala mērķi. Ieplāno sev interesantas aktivitātes, lai uzturētu motivāciju un prieka sajūtu, lai ir gaidīšanas prieks.

2. Atgriezies un saglabā ikdienas rutīnu

   Atgriezies pie ikdienas rutīnas, jo tā var nodrošināt stabilitāti un struktūru tavai dzīvei.

3. Fiziskā aktivitāte

   Nodarbojies ar sev piemērotām fiziskām aktivitātēm (vingro, ej pastaigā, uztaisi dienā 15 pietupienus, sāc ar mazāko un ej uz lielāko!), jo tās palīdz uzlabot noskaņojumu un veicina labbūtību..

4. Saziņa ar sev tuviem cilvēkiem

    Uzturi kontaktu ar draugiem un ģimenes locekļiem. Atbalsts, sarunas, domapmaiņa var ļoti ietekmēt labbūtību.

5. Ja nepieciešams, meklē palīdzību

   Ja sajūti, ka noskaņojums pasliktinās, nekautrējies meklēt palīdzību - runā ar draugiem, ģimenes locekļiem vai profesionāļiem.

6. Pieņem savas sajūtas un atļauj sev just

   Pieņem, ka pēcsvētku periods var būt izaicinošs, un atļauj sev justies tā, kā tu jūties!

   
   

   Jaunais gads bieži ir sākums jaunais dzīvei, jauniem mērķiem, bet sākotnējais entuziasms pamazām izsīkst. Jaungada izvirzītie mērķi netiek sasniegti, zūd motivācija pildīt apņemšanos, ko ietekmē dažādi faktori, piemēram, neprecīzs, pārāk vispārīgs mērķu formulējums, atbalsta trūkums vai resursu - iekšējo vai ārējo - trūkums, nepietiekama plānošanu. 

   Lai sasniegtu mērķus un uzturētu motivāciju, var būt noderīgi izveidot konkrētus, mērķtiecīgus plānus, izmantot atbalstu no apkārtējiem vai izvērtēt un pielāgot savas apņemšanās, lai tās būtu reālistiskas un sasniedzamas!

   Dažas stratēģijas, kas var būt noderīgas, lai Jaungada apņemšanās kļūtu reāla:
   
   1. Izveido konkrētu mērķi, nosaki konkrētu laika posmu, izstrādā konkrētu plānu

   Definē skaidru mērķi, ko vēlies sasniegt konkrētā laika periodā. Saskaldi lielo mērķi mazākos un izveido detalizētu plānu, kā tos sasniegt.  Mazos mērķus ir vieglāk sasniegt!  Seko savam progresam regulāri.
   
   2. Vizualizē, iedomājies, ka esi sasniedzis savu mērķi 

   Ja tu vari iedomāties kā izskatīsies sasniegtais mērķis, tad tas noteikti ir sasniedzams! Izveido nākotnes vīziju, kā jūties un izskaties, kad esi sasniedzis savus mērķus. Tas var palīdzēt uzturēt motivāciju un koncentrēties uz galamērķi.

   Izmanto vizuālu atbalstu - plānu savām aktivitātēm, kalendāru, kurā redzi tuvošanos savam pirmajam mērķim; fotogrāfiju, kas motivē
   
   3. Atrodi iedvesmu

   Meklē iedvesmu no citiem, kuri ir sasnieguši līdzīgus mērķus. Lasi motivējošus rakstus,  klausies iedvesmojošus podkāstus, intervijas. Tas var palīdzēt uzturēt motivāciju un atgādināt, kāpēc tu vēlies sasniegt sevis izvirzītos mērķus.

   Rodi iespēju sadarboties ar profesionāli, kurš palīdzēs tev apzināt un izstrādāt mērķu sasniegšanas ceļu, atbalstīs un nenosodīs, motivēs.
   
   4. Atalgo sevi!

   Izmanto atalgojumu sistēmu, lai sevi motivētu. Ieplāno atalgojumu starpposmos, kad esi sasniedzis noteiktu dienu, noteiktu mērķi. Tu esi pelnījis prieku vai atpūtu. Tas būs motivācijas avots, kas palīdzēs turpināt strādāt uz savu mērķu sasniegšanu.
   
   5. Paturi prātā atbildi uz savu "kāpēc"

   Atceries, kāpēc vēlies sasniegt sevis izvirzīto mērķi. Atgādini sev par to, kāpēc tas ir svarīgi tev personīgi un kā tas ietekmēs tavu dzīvi. Tas var palīdzēt uzturēt motivāciju, pat grūtos brīžos.
   
   Atceries, ka motivācija ar laiku var mainīties, tāpēc ir svarīgi regulāri novērtēt savus mērķus un pielāgot savas apņemšanās, lai tās būtu reālistiskas un sasniedzamas.
   

   
   

   Veiksmi savn mērķu sasniegšanā!

Dalība Autisma apvienības organizētajā konferencē 2023

Dalāmies ar savu pieredzi oktobra mēnesī

Izaugsmes centra Kopīgi Kopā specialisti projekta “Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam” (“R.A.D.I. – Ogres novadam”) ietvaros vadīja lekciju vecākiem #Madlienasvidusskola par tēmu “Atkarības bērnu un pusaudžu vidū: atkarību mehānisms, veidi, atbalsts un rīcības”.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas 1.līmeņa studiju programmas "Pirmsskolas skolotājs" studenti izteica pateicību mūsu Izaugsmes centra Kopīgi Kopā speciālistei Anitai Beinarovičai, kura dalījās ar labās prakses piemēriem jaunajiem profesionāļiem.

Draudzēties ir jāmācās

Konsultācijas ar ABA speciālistu

ABA terapija jeb Applied Behavior Analysis (ABA) ir zinātniska metode, ar kuras palīdzību speciālists nosaka saistību starp uzvedību un dažādiem apkārtējās vides stimuliem. Ar praktisku metožu palīdzību, mainot dažādus stimulus, mainās arī bērna uzvedība.

Konsultācijās ar ABA (Applied Behavior Analysis/Lietišķās uzvedības analīze) speciālistu vecāki nāk pēc padoma, kā turpināt ABA terapijā iesākto mājās vai kā mainīt nevēlamo uzvedību bērnam pašiem vecākiem mājas apstākļos.

Diemžēl ABA speciālists nevar sniegt vienu konkrētu recepti, jo katrs bērns ir atšķirīgs, katram ir savas īpatnības, raksturs.

Tomēr viena no receptes sastāvdaļām ir konsekventa pieeja un fokuss uz konkrētās uzvedības ietekmējošiem faktoriem.

ABA terapijas laikā apgūto prasmju vispārināšana reālajā dzīvē var notikt tikai vecāku un bērna pedagogu vadībā. Tāpēc sadarabība ar ABA speciālistu var būt noderīga. 

ABA speciālists konsultācijās vecākus, arī bērna pedagogus vai asistentus var apmācīt un ieteikt kā organizēt ikdienas rutīnu, kā pielietot atsevišķas ABA terapijas apmācības procedūras ikdienā, lai veicinātu konkrētas prasmes vai mazinātu nevēlamo uzvedību vai palielinātu vēlamās uzvedības biežumu.

Vecāki bieži neapzināti attīsta noteiktas prasmes  ikdienā, plānojot un paredzot bērna aktivitātes un darbības, uzvedību, reakciju – ēdienreizēs, pastaigas laikā, gulētiešanas rutīna utml. Kad vecāki to apzinās, tas daļēji atvieglo turpmāko mērķu izvirzīšanu un plānošanu, jo tas dod pārliecību, ka ir iespēja mainīt esošo situāciju par labu, ka jau ir izdarīts tik daudz.

Konsultācijas ar ABA speciālistu var palīdzēt vecākiem noteikt prioritāti uzvedības mērķu sasniegšanā. Var būt miljons lietu, kas, šķiet, jārisina nekavējoties, tomēr svarīgi visu veikt pakāpeniski, apzinot prioritāšu secību, apzinot bērna prasmju līmeni, apzinot šķēršļus, kas kavē prasmju apguvi, apzinot konkrēto vidi un resursus.
Reizēm vecākiem sava bērna uzvedības maiņai jākoncentrējas tikai uz savu reakciju.
Reizēm vecākiem jāievieš stingra rutīna, kas var sniegt ģimenei mazliet lielāku atelpas brīdi un paredzamību.

Būtībā uzvedības analīze ir izpratne par to, KĀ vide ietekmē uzvedību. Izprotot, kas rada pozitīvas izmaiņas uzvedībā, var attiecīgi reaģēt, lai konkrētās uzvedības biežumu samazinātu vai palielinātu.

Ja parādās kāda no bērna nevēlamajām uzvedībām, bieži padodamies pirmajai instinktīvajai emocijai, tomēr svarīgi to apturēt, ievilkt dziļu elpu un apdomāt: Kā man atbildēt/reaģēt?

Kāda varētu būt reakcija?  Tā var būt ignorēšana, tā var būt bloķēšana, tā var būt uzmanības novēršana, alternatīvas uzvedības veidošana, var izmantot rotaļu, spēli un pozitīvu pastiprinājumu, kas sniedz pozitīvas sekas, lai palielinātu vēlamo uzvedību. 
Lai izvēlētos pareizo reakciju, svarīgi izprast, kāda ir bērna uzvedības funkcija jeb kāds ir mērķis konkrētajai bērna uzvedībai, ko bērns ar savu uzvedību cenšas pateikt.
Un viss augstāk minētais ir cieši saistīts ar konsekvenci un atkārtošanos.  Rutīna un paredzamība palīdz stiprināt noteiktas bērna prasmes.

Lai arī cik grūti būtu ievērot stingru rutīnu, taču tā var sniegt atvieglojumu, jo zinot, ko sagaidīt un tādējādi var izvairīties no liekiem satricinājumiem.

Bērnu audzināšana ir grūts darbs, jo tam visam vēl pa vidu ir tik daudz citu pienākumu – pārējo ģimenes bērnu audzināšana, mājas solis, darbs utt. Nogurums un laika trūkums ir viens no lielākajiem šķēršļiem konsekventai izstrādātā plāna iedzīvināšanai mājās. Lai cik enerģiski un mērķtiecīgi uzsākam, vienā mirklī mums sāk trūkt laika un enerģijas. Un šajā brīdī ir svarīgi apzināt:
1.)  Ja uzvedība ir veiksmīga tikai epizodiski, tad ar to pietiek - tai nav jābūt veiksmīgai visu laiku, lai parādītos vēl un vēl;
2.)  Ļaut sev bez nosodījuma atpūtas brīdi, paņemt pārtraukumu, lūgt palīdzību radiem, draugiem vai speciālistiem  un mēģināt vēlreiz nākamajā dienā.

Kas ir "meltdown"?

Šo vārdu bieži dzird saistībā ar autiskā spektra traucējumiem, un bieži izmanto tieši šo angliskos apzīmējumu, ko tas nozīmē, kā tulkot to latviešu valodā!?

Meltdown ir sabrukums, (emocionāls) uzplaiksnījums, nespēja kontrolēt savas sajūtas.

Meltdown termins tiek izmantots, lai aprakstītu emocionālu izlādi vai nekontrolētu emociju izpausmi, kas var notikt personām ar autisma spektra traucējumiem. Tas var ietvert intensīvu emocionālu reakciju uz stresu, stimulu pārslodzi vai citiem faktoriem. Meltdown var izpausties kā dusmas, raudāšana, kliedzieni vai fiziska agresija. Svarīgi saprast, ka šādas reakcijas ne vienmēr ir kontrolējamas un rodas sakarā ar jutīgumu pret dažādām stimulācijām vai citām emocionālām grūtībām, kas var būt saistītas ar autisma spektra traucējumiem.
Meltdown tiek saprasts kā emocionāla reakcija uz nepārvaramu situāciju, kad persona ar autiskā spektra traucējumiem īslaicīgi zaudē kontroli.

Jāatceras, ka izpausties tas var atšķirīgi:
- Raudāšana, kliegšana, spiegšana,
- Krišana uz grīdas, sišana,
- Var nodarīt pāri sev vai citiem, piem. sitot galvu
- Var atkārtot kādu darbību, kas nomierina, intensīvāk piem. šūpošana, soļošana, striķīša griešana, skriešana uz riņķi utml,
- Nereaģē uz apkārtējo vidi un cilvēkiem,
- Sajūtas un emocijas pastiprinās.

Meltdown iziet noteiktām stadijām:

Trigers jeb ierosinātājs - jāatceras, ka ierosinātājs ne vienmēr var būt acīmredzams.

Svarīgi saprast, kas izraisa meltdown. Tā var būt pārslodze, ko raisījuši sensorie stimuli, emocionāls stress, komunikācijas grūtības utt. Zinot ierosinātājus vai vides faktorus, var palīdzēt no tiem izvairīties nākotnē, tādējādi mazinot meltdown iespējas.

Šeit lieti noderēs individuāls plāns un skaidri novērošanas, izpētes rezultāti. Izstrādātas individuālas stratēģijas un plāns, ar fokusu uz personas vajadzībām un kairinātājiem, preventīvas un reaktīvas stratēģijas gan kā novērst meltdown, gan kā atpazīt potenciālos meltdown signālus. Periodiski pārskatīt krīzes plānu, lai to pielāgotu personīgajām vajadzībām un mainīgajām situācijām.

Ieteicams meklēt profesionālu palīdzību pie speciālistiem, piemēram, psihiatra, psihoterapeita vai psihologa, ABA terapeita, kas sniegs aobalstu gan bērnam, gan viņa vecākiem, pedagogiem, aprūpētājiem, jo katrs gadījums ir atšķirīgs, tāpēc ir svarīgi individuāli pielāgot stratēģijas, lai atbilstu konkrētajai personai un viņas vajadzībām.

Nozīmīga loma ir rutīnai un paredzamībai. Svarīgi izveido struktūru un grafiku ikdienas aktivitātēm, lai samazinātu negaidītās situācijas. Var izmantot vizuāli grafiskus kalendārus, dienas plānus, nodarbību plānus, diagrammas u.c. , tas palīdz saprast, sekot, kas notiks nākamajās dienās vai stundās.

sākuma stadija – šajā posmā joprojām var būt iespēja izvairīties no sabrukuma izmantojot noteiktas stratēģijas.

Nozīmīgi sadarbojaties ar bērna vai jaunieša terapeitisko komandu, skolas un citiem speciālistiem, lai noskaidrotu, kādas konkrētas stratēģijas un norādes ir jau izstrādātas, kas darbojas.

Kontroles zaudēšanas stadija — šis ir posms, kas ir īsi pirms sabrukuma.

Nozīmīgi izprast, kas parasti un tagad izraisa meltdowns, kādi ir fiziskie vai emocionālie simptomi pirms meltdown. Nodrošināt drošu telpu, kurā var patverties, aiziet krīzes brīdī, telpa, kurā minimālizēti kairinājumi un citi stimuli.

Meltdown jeb sarukums — noteikta uzvedība, tā katram var atšķirties.

Svarīgi izrādīt sapratni un atbalstu, nenosodīt.

Deeskalācija jeb pakāpeniska nomierināšanās — var būt ilgs posms, kurā pamazām nomierinās un meltdow izpausmes samazinās. Ir svarīgi sniegt atbalstu un sapratni personai ar autisma spektra traucējumiem, kad viņi piedzīvo Meltdown, un censties samazināt tos faktorus, kas var izraisīt šādas emocionālas reakcijas. Tajā pašā laikā ir noderīgi apmeklēt speciālistu, kas var palīdzēt izstrādāt stratēģijas un izprast šīs reakcijas labāk

Atlabšana — šajā posmā var sajust vainas apziņu par notikušo.

Šajā posmā var noderēt relaksācijas tehnikas, lai palīdzētu nomierināties, piemēram,  dziļā elpošana, sensoro vajadzību piepildīšana u.c. Skaidra un saprotama, nepārprotama komunikācija - runāt vienkāršā valodā un sniegt skaidras norādes, lai palīdzētu saprast situāciju un izteikt savas vēlmes vai vajadzības. Noder arī vienkārši būšana kopā, klusējot, sniegdzot emocionālu atbalstu vai pārrunāt notikušo.

Katra persona ir unikāla, tāpēc var būt nepieciešams eksperimentēt, lai atrastu to, kas vislabāk darbojas konkrētai personai. Krīzes plāns ir elastīgs un individuāli pielāgojams, ņemot vērā katras personas un situācijas specifiku. Tas palīdz saprast, kā reaģēt un mazināt krīzes situācijas.

Vai ikvienā ir radošums?!

Atbilde uz jautājumu Vai ikviens var būt radošs? ir viennozīmīgi JĀ!

Ar radošumu parasti saprotam radošo domāšanu,, taču tas nav viens un tas pats. Jēdziena "radošums" sakne meklējama latīņu värda creare (kreativitäte), kas nozime "radīt". Uz šo "radīt" varam lükoties gan kā uz darbību, gan kā uz spēju, un šāda ir radošuma tradicionālā izpratne, proti, radošums ir gan process, gan spēja. Tomēr, arī raugoties no mūsdienu pozicijām, radošuma skaidrojumi ir izteikti daudzpusīgi. Tiek uzskatīts, ka radošuma nozīmi nav iespējams ietvert kādā atsevišķā vai visatbilstošākajā definicijã, jo radošums pats par sevi ir tik daudzdimensionāla parādība, ka to ir neiespejami pilnībā definēt.

Reiz raksta autorei kolēģe vizuālās mākslas skolotāja un māksliniece, kura strādā ar bērniem ar dažādiem traucējumiem, teica, ka visi bērni ir spējīgi uz radošumu, tikai jāatrod pieeja un intereses, spējas!

Mēs esam pārliexināti, ka radošumu varam veicināt autiskiem bērniem, un tā var būt ļoti iedvesmojoša un pozitīva pieredze. 

Kā veicināt radošumu bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un ne tikai:

1. Atbalstiet bērnu intereses, jo tādas ir ik katram pat, ja pirmajā brīdī šķiet, ka tā nav!

   Novērojiet un atbalstiet tos priekšmetus vai aktivitātes, kas bērnam ir īpaši interesanti un iesaistiet to dažādās radošās aktivitātēs.

2. Piedāvājiet dažādas pieredzes!

   Mēģiniet piedāvāt bērnam dažādas radošas pieredzes, piemēram, gleznošanu, mūziku, dejošanu, rakstīšanu vai rokdarbus, vai sadomāt skriešanas trasi, veidot šķēršļu joslu, kur jāskrien, jālien utml.

3. Izveidojiet struktūru: 

   Ne tikai bērniem ar aitiskā spektra traucējumiem var būt ērtāk, kad ir zināma skaidra struktūra un rutīna. Tomēr jebkurā rutīnā ir iespējams iekļaut radošas aktivitātes, kas palēnām veicinās radošumu.

4. Atbalstiet:

   Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem var būt vajadzīgs papildu atbalsts un norādes, lai izprastu radošās aktivitātes procesu.

5. Eksperimentējiet un pieņemiet kļūdas: 

   Ir svarīgi atļaut bērnam eksperimentēt un pieļaut kļūdas radošo procesu laikā. Tas palīdzēs viņam attīstīt pašpārliecību un piedzīvot prieku no sava darba.

6. Izrādiet interesi un atzinību:

    Lai gan autistiskiem bērniem vai citiem traucējumiem var būt grūtības izteikt savu radošumu, veikt noteiktas darbības, izrādiet interesi un atzinību par darbu un centieniem.

7. Piesardzība un pacietība: 

   Radošuma veicināšana var prasīt laiku un pacietību. Svarīgi ir saprast, ka katram bērnam ir savs tempa un attīstības līmenis, ir svarīgi pielāgoties bērna individuālajām vajadzībām un interesēm.

 Šeit ir dažas nodarbes, kas var būt lasītājam noderīgas:

1. Māksla un gleznošana: 

   Liela daļa bērnu izjūt prieku no gleznošanas, zīmēšanas vai modelēšanas. Šādas nodarbes palīdz attīstīt vizuālo izjūtu un radošo domāšanu.

2. Mūzika:

    Mūzikas nodarbības, spēlējot mūzikas instrumentu vai dziedot, var palīdzēt bērniem izpausties radoši un attīstīt dzirdes analīzes prasmes, veicināt ritmizēšanas prasmes, nomierināt vai tieši otrādi enerģiski uzlādēt.

3. Rakstīšana un stāstu veidošana: 

   Daži bērni var izteikties rakstiski labāk nekā mutiski. Piedāvājiet iespēju rakstīt stāstus, dzeju vai dienasgrāmatas, te var pielietot aizraujošas rakstniecības metodes!

4. Teātris un dramatizēšana: 

   Teātris var palīdzēt bērniem uzlabot sociālās prasmes un pašizteiksmi, piedaloties lomu spēlēs un izrādēs. Raksta autore savā darbā ir iecienījusi improvizācijas teātra metodes, kas atbrīvo, rosina un emocionāli atbrīvo, kā arī sniedz iespēju izspēlēt dažādas dzīves situācijas no patiesuma līdz absurdam, reizēm te pat zūd robežas!

5. Rokdarbi un amatniecība: 

   Bērna spējām atbilstošas rokdarbu nodarbības sniedz radošas iespējas un attīsta smalko motoriku.

6. Dabaszinātnes un eksperimenti: 

   Dažiem bērniem patīk eksperimentēt un izpētīt dabu vai vienkārši vērot un veikt vienkāršus zinātniskus eksperimentus.

7. Digitālais radošums: 

   Iepazīstiniet bērnu ar digitālo mākslu, grafiskajiem dizainiem vai programmēšanu, izmantojot datoru vai planšetdatoru. Jūs būsiet pārsteigti, ko bērni spēj radīt un cik ātri apgūst šīs prasmes!

Svarīgi ir piedāvāt bērnam dažādas iespējas, lai varētu atrast to, kas viņu visvairāk aizrauj. Turklāt, atcerieties pielāgot nodarbības atbilstoši bērna īpašajām vajadzībām un spējām. 

Pacietība un atbalsts ir ļoti svarīgi, lai veicinātu radošumu jebkuram bērnam!

Mana bērna klasē ir bērns ar autismu!

Mēs katrs esam atšķirīgs!

Mēs ikviens ar kaut ko atšķiramies!

Bet tieši tādējādi mēs esam unikāli, neatkārtojami!

Mūsdienu sabiedrība kļūst arvien iekļaujošāka, tomēr reizēm vecāki nezin, kā runāt ar savu bērnu, kura klasē ir bērns ar funkcionālajiem traucējumiem, uzvedības traucējumiem utml.

Madara ir mamma Emīlijai, kurai ir autisms, uz šo jautājumu sniedz vienkāršu atbildi:

Ja klasē ir bērns vai jaunietis ar autismu vai funkcionālajiem traucējumiem, kā klasesbiedru vecākiem to izskaidrot saviem bērniem?

1.     Skaidro vai stāsti vienkāršos vārdos!

Runā ar bērnu atbilstoši bērna vecumam.

Izvairies no cēloņu izskaidrošanas!

Izvairies no interpretācijām!

Rosini domāt kā var iesaistīt, kā var izrādīt savu atbalstu klasesbiedram/grupiņas biedram!

Fokusējies uz kopīgām interesēm, uz kopējām spējām, fokusējies uz rīcību nevis personību!

2.     Izrādi pozitīvu attieksmi pret citādo. Ģimene ir paraugs!

Bērni pēc dabas ir zinātkāri un ļoti vērīgi. Viņi pastāvīgi uzņem jaunu informāciju un mācās par pasauli, sevi un viens otru. Pētījumi liecina, ka mazuļi sāk pamanīt atšķirības rasēs jau sešu mēnešu vecumā, spēj pamanīt dzimumu atšķirības līdz viena gada vecumam un trīs gadu vecumā viņi spēj pamanīt atšķirības fiziskajās spējās. Daudzveidība ir būtiska cilvēka pieredzes daļa, tomēr pieaugušie bieži vien vilcinās runāt par atšķirībām ar bērniem, jo viņi nevēlas pievērst tām uzmanību. Tomēr neatkarīgi no tā, vai runā par atšķirībām rases, dzimuma vai spēju ziņā, bērni tās pamana.

Nerunājot atklāti un neļaujot bērniem uzdot radušos jautājumus, bērniem tiek iemācīts, ka tā ir nepieklājīga, noklusējama vai tabu tēma.

Stāstot par klasesbiedru/grupiņas biedru, jebkuru, kurš pievērsis bērna uzmanību gan ar uzvedību, gan ar fiziskām dotībām, gan ar mācīšanās dotībām, svarīgi atcerēties izvairies no vārdiem, kas stigmatizē - labs vai slikts, normāls vai nenormāls.

Labāk izmantot vārdu – citāds, atšķirīgs, uzsverot pozitīvo vai spējas, prasmes.

Izmanto empātisko pieeju!

3.     Rādi piemēru!

Bērni mācās no vecāku vārdiem, bet visvairāk mācās no vecāku darbiem. Rādi pozitīvu attieksmi, kā arī veicni, rosini pozitīvu savstarpējo attieksmi.

4.     Ļauj bērniem jautāt!

Ja bērns jautā par kāda “dīvaino” uzvedību, izskatu – neizvairies, esi patiess.

Izvairies kušināt vai norādīt, ka nav pieklājīgi jautāt. Ja nevar sniegt tūlītēju atbildi – meklējiet atbildi kopā, pajautājiet skolotājai utml.

5.     Risini konfliktu bezkaislīgi!

Svarīgi jautāt, izjautāt un noskaidrot situāciju – atceries viena pagale nedeg!

Ja radies kāda veida konflikts tam ir iemesls.

Pārrunā – ko varētu darīt citādāk, lai konflikts nebūtu veidojies, ko var darīt, lai konflikts tiktu atrisināts.

Runā par konfliktsituāciju ar skolotāju. Lūdz palīdzību, lūdz iesaisti.

Aicinājums izvairīties, nedraudzēties ne vienmēr būs risinājums. Kopīgu risinājumu atradīsi TIKAI kopā ar skolotāju, kurš klasē strādā un veicina sadarbību, saliedētību, draudzēšanos un ir klātesošs.

Katram konfliktam ir iespējams noteikt cēloni, kuru mazinot vai izslēdzot – turpmāk konflikts neveidosies.

Svarīgie atbalsta punkti vecākiem, kuru bērnu klasē/grupā ir bērni ar autismu vai funkcionāliem traucējumiem:

Izglītošana!

Vairāk uzzināt par autismu un funkcionālajiem traucējumiem, atbilstoši vecumam. Var izmantot internetā pieejamās īsfilmiņas un multiplikācijas filmiņas, kas vienkāršā veidā izskaidro un sniedz atbildes uz jautājumiem.

Sadarbība!

Sadarbība svarīga ikvienam bērnam, jo tas uzlabo iekļaušanos klasē, tas ļauj skolai un vecākiem būt uz viena viļņa.

Runājiet ar bērniem un pusaudžiem, viņi ir pieņemoši!

Aiciniet uzdot jautājumus!

Iedrošiniet uzdot jautājumus un lūgt atbalstu!

Pārrunājiet un meklējiet atbildes uz uzdotajiem jautājumiem kopā!

Izskaidrojiet vienkāršā veidā, atbilstoši bērna vecumam!

Apzinieties daudzās kopīgās īpašības, intereses, kā arī atšķirīgo īpašībās, interesēs.

Iedrošiniet un apbalvojiet par bērna draudzīgu attieksmi pret klasesbiedru, jo reizēm tas var būt diezgan grūti!

Sniedziet bērnam konkrētu rīcības algoritmu!

Sasveicināties ar klasesbiedru!

Dalīties ar rotaļlietām!

Aicināt rotaļā!

Piedāvāt palīdzību!

Jautāt, vai nepieciešama palīdzība!

Izteikt komplimentu par apģērbu! par izdarīto!

Uzrunāt un tad runāt skaidri un nesteidzīgi!

Esi pacietīgs, kad cita uzvedība ir atšķirīga no Tavas rīcības!

Filmiņas, kas var palīdzēt vecākiem sarunai ar bērniem par citādo.

Mācību filma skolēniem "Katrīna" ņirgāšanās profilaksei skolas vidē

https://www.youtube.com/watch?v=lTGqR50Pfv0

Iepazīsti neparASTos bērnus! Biedrība “Krikša draugi”

https://www.facebook.com/100086062098803/videos/480932843949389/

Amazing Things Happen - by Alexander Amelines, National Autistic Society

https://www.youtube.com/watch?v=RbwRrVw-CRo

Erste Group: What would Christmas be without love? (var būt tā, ka neapzināti izdari kko ne visai labi, draugi var palīdzēt)

https://www.youtube.com/watch?v=Icx7hBWeULM

Erste Group: Hanna Bumble Bee (jāpieliek vairāk pūles, lai iemācītos to, kas citiem nāk vieglāk)

https://www.youtube.com/watch?v=HEVimVj5K9U

An Animated Story of a boy who hates his disabled dog (par puisīti, kurš dusmojās uz trīskājaino sunīti un par to, ka fiziskas nepilnības nav iemesls izvairīties no priecīgām lietām)

https://www.youtube.com/watch?v=9iFWyihDvCE

Autism Spectrum: Atypical Minds in a Stereotypical World. Sprouts. (izskaidrots, kas ir autisms)

https://www.youtube.com/watch?v=j3PrAqJ-H9k

Dažas iespējamās atbildes uz bērnu uzdotajiem jautājumiem:

Kāpēc viņš ir tāds? Kāpēc viņš neprot uzvesties?

Viņam ir autisms. Tāds viņš piedzima. Viņa smadzenes strādā mazliet citādāk, tāpēc var būt grūtāk runāt, saprast citus, draudzēties, viņš izjūt spēcīgāk savas emocijas un tās reizēm ir grūti kontrolēt. Bet viņš iemācīsies! Cilvēki ar autismu var iemācīties daudzas lietas, tikai vajag laiku.

Viņš dīvaini uzvedās!

Dažiem ir grūti kontrolēt savas emocijas. Pacietība ir liela māksla! Kā Tu savaldi savas dusmas/prieku?

Kāpēc viņš sāk kliegt/raudāt, kad mums pēķšni ir jāiet uz citu kabinetu?

Ir cilvēki, kuriem rutīna ir ļoti svarīga, ja notiek negaidītas pārmaiņas, tas viņu satrauc. Jādod laiks un pašiem jābūt pacietīgam!

Viņš vienmēr man ņem nost manas mantas!

Viņš rauj no rokām kādu mantu, jo viņam arī to ļoti gribās! Viņš nevēlas nodarīt Tev pāri! Mēs varam palīdzēt – paņemsi nākamo reizi divas vienādas bumbas – iedod vienu klasesbiedram!

Viņš mūžīgi čammājas, nevar viņu sagaidīt!

Mums visiem uz viņu ir jāgaida! – Nedusmo, ne visi var tik veikli uzvilkt kurpes! Piedāvā palīdzēt! Pajautā vai vajadzīga palīdzība! Tā Tu palīdzēsi klasesbiedram un arī sev!

Viņš kliedz katru reizi, kad ieslēdz radio!

Tā nav nepieklājība, bet tas ir veids, kā klasesbiedrs parāda, ka viņam radio skaņa nepatīk, ka tā rada viņam ļoti nepatīkamas sajūtas. Ir cilvēki, kuri uztver skaņas un gaismu citādāk kā mēs ar Tevi, un tas, kas mums šķiet klusu, otram var būt par skaļu.

Kāpēc man vienmēr ir jādara un jāmācās tik daudz, bet viņam dod mazāk uzdevumus vai vieglākus? Kāpēc viņš var nedarīt, bet man jādara?

Katram ir darba apjoms, ko varam izdarīt, kāds sagurst ātrāk, kāds mazāk, tāpēc skolotāja dod katram atbilstošu daudzumu uzdevumu.

Atnākot uz skoliņu – sasveicinies, uzrunā vārdā un pajautā, izsaki komplimentu bērna klasesbiedram – Kā Tev šodien iet? – Wow, Tev šodien ir skaisti zils džemperis!

Redzot, ka kāds bērns raud un izrāda nevēlēšanos iet uz skoliņu, varbūt nepieņemamā veidā:

Jā, Tavam klasesbiedram negribās iet uz skoliņu, laikam nejūtas labi. Viņam grūti savaldīt savas emocijas. Tādos brīžos vislabāk palikt mierīgam, pagaidīt, kamēr norimst un tad uzrunāt!

Ja es kko pasaku, viņš uzreiz man sit.

Ne visi saprot jokus! Reizēm klasesbiedrs var apvainoties par Tavu joku!

Saki skaidri, ko Tu gribi!

Kad vēlies kaut ko no klasesbiedra, vispirms uzrunā un skaidri pajautā, ko Tu gribi!

Es negribu ar viņu runāt! Es negribu ar viņu sēdēt blakus!

Ne vienmēr mums apkārt ir cilvēki, kuri mums patīk, ne vienmēr mēs varam sēdēt kopā ar draugu! Skolotāja Tevi salika kopā ar kādu citu, jo tad Tu pievērsīsies vairāk darbam!

Kāpēc viņa nestaigā?

Viņš pārvietojas ratiņkrēslā, jo viņs kājiņas nav tik stipras kā Tavas.

Kāpēc viņš nevar iemācīties lasīt?

Lasīšana ir ļoti grūts darbiņš, kādam tas prasa mazāk laika, kādam vairāk! Tāpat kā sportists trenējas, tāpat arī smadzenes jātrenē! Kad citi smejas, klasesbiedrs jūtas nelāgi, labāk iedrošini vai paslavē, ka šodien ir tik ļoti centies lasīt! Bija drosmīgs lasīt visas klases priekšā!

Noteikti ir lietas, kas Tavam klasesbiedram padodas labi! Paslavē par to!

Ir normāli, ka vēlies būt viens! Ir normāli, ka nevēlies ar kādu rotaļāties! Tu drīksti pateikt – es gribu būt viens! es gribu spēlēties ar citu bērnu!

Jautājumi, kas var palīdzēt empātiski izskaidrot klasesbiedra noteiktu rīcību:

Vai Tu esi kādreiz bijis dusmīgs? Ko Tu dari, kad esi dusmīgs?

Vai Tev ir ēdiens, kas Tev negaršo un Tu nekad to neēstu?

Vai Tev ir skaņas, kas Tev nepatīk?

Vai Tev ir draugi? Kāpēc Tev patīk būt kopā ar draugiem? Kā Tu justos, ja Tev nebūtu draugu?

Kā Tu jūties, kad kāds uzvedas citādāk, kā Tu esi ieradis?

Kā Tu varētu iepriecināt savu klasesbiedru?

Ko Tu varētu palīdzēt izdarīt klasesbiedram?

Kādu rotaļu/spēli Tu varētu spēlēt kopā ar klasesbiedru?

VIENS gadiņš! Tas ir daudz vai maz?

Emocijas un emocionālā inteliģence

Emocijas ir subjektīva pieredze un izjūtu, sajūtu stāvoklis, kas rodas kā reakcija uz kādu notikumu, situāciju vai iekšēju procesu. 

Emocijas ietver fiziskas, kognitīvas un subjektīvas izjūtas, kas var izpausties kā pozitīvas vai negatīvas sajūtas.

Emocijām ir plašs spektrs, un dažas no visbiežāk sastopamajām emocijām ir :

prieks, 

skumjas, 

dusmas, 

bailes, 

izbrīns, 

riebums,

nožēla. 

Katrai emocijai var būt sava unikāla intensitāte, izpausmes veids un subjektīvais pieredzes aspekts.

Emocijas ir cieši saistītas ar dažādiem fiziskiem un psiholoģiskiem procesiem. 

Fiziskās izpausmes var ietvert sirdsdarbības paātrināšanos, elpošanas maiņas, muskuļu spriedzi, sejas izteiksmes izmaiņas vai citas ķermeņa reakcijas. 

Kognitīvās izpausmes attiecas uz domāšanas un uztveres procesiem, kas vada uzmanību uz noteiktu objektu vai situāciju.

Emocijas ir svarīgas mūsu ikdienas dzīvē, jo tās spēj ietekmēt mūsu uzvedību, attiecības ar citiem cilvēkiem un labsajūtu. 

Emocijas sniedz signālus par to, kas personai ir svarīgi, vai var palīdzēt pielāgoties dažādām situācijām.

Ir daudz teoriju un pieeju emociju izpratnei un pētīšanai, tostarp emocionālās inteliģences teorija, kultūras ietekme uz emocijām un bioloģiskie aspekti. 

Emocijas ir sarežģīts un interesants cilvēka psiholoģijas aspekts, kas tieši vai netieši ietekmē mūsu dzīvi un savstarpējās attiecības.

Emocionālā inteliģence ir spēja atpazīt, saprast un vadīt savas un citu emocijas. Tas ietver spēju izprast savas emocijas, paļauties uz emocijām kā informācijas avotu, regulēt emocijas un izmantot tās savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Emocionālā inteliģence ietver sevī:

1. Emocionālās apziņas: 

   Spēja atpazīt un izprast savas emocijas un emocijas citos cilvēkos. Spēja nosaukt emocijas, atpazīt un saprast, diferencēt.

2. Emociju regulēšana: 

   Spēja pārvaldīt savas emocijas un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Spēja kontrolēt impulsus, vadīt stresu, mācīties no neveiksmēm un pielāgoties emocionālajiem izaicinājumiem.

3. Empātija: 

   Spēja izprast un iejusties citu cilvēku emocijās un perspektīvā. Tas ietver emociju izjūtu un sapratni par citu cilvēku vajadzībām, līdzi just un reaģēt atbilstoši.

4. Sociālā prasme: 

   Spēja efektīvi komunicēt un mijiedarboties ar citiem cilvēkiem. Spēju veidot labas attiecības, sadarboties, risināt konfliktus, ietekmēt citus un veidot empātiskas attiecības.

Emocionālā inteliģence ir vērtīga prasme personiskajā un profesionālajā dzīvē, jo tā palīdz veidot labākas attiecības, palielināt pašapziņu, uzlabot līdera prasmes, pārvaldīt stresu un risināt konfliktus. 

Emocionālo inteligenci var attīstīt, vingrinoties emociju atpazīšanā, refleksijā un pašregulācijā, veicot praktiskus vingrinājumus un ikdienas uzdevumus, praktizējot emociju izpausmes.

Izmēģini emocionālās inteliģences vingrinājumu:

Emociju atpazīšana:

Sāc ar sevis apzināšanos un emociju atpazīšanu. Sēdies klusā vietā un koncentrējies uz savu elpošanu, lai nomierinātos. 

• Aizver acis un iztēlojies situāciju, kas izraisa prieka emociju. Mēģini sajust, kā šī emocija izpaužas tavā ķermenī.
• Citu reizi iztēlojies situāciju, kas raisa Tevī skumjas. Atļauj sev izjust šo emociju un pamanīt, kā tā ietekmē tavu ķermeni un prātu.
• Tāpat veic vingrinājumu ar situāciju, kas izraisa dusmas, bailes un citām emocijām, ko vēlies izpētīt.

Izdarot šo vingrinājumu, rosināsi prasmi apzināt savas emocijas un to izpausmes, sajutīsi kā emocijas ietekmē ķermeni un prātu. Turpmāk tas palīdzēs stiprināt emocionālo apziņu un emociju atpazīšanu.

Atcerieties, ka emocionālā inteliģence prasa regulāru praksi un izpratni par sevi un savām emocijām. Šis vingrinājums ir tikai sākumpunkts, bet regulāri strādājot pie savas emocionālās inteliģences, tu vari pilnveidot savas prasmes un attiecības ar emocijām.

Rotaļdarbība ir viena no svarīgākajām attīstošajām prasmēm!

ABA terapija (Applied Behavior Analysis) ir terapijas forma, kas tiek izmantota, lai mācītu bērniem ar autisma spektra traucējumiem un citiem traucējumiem jaunas prasmes un uzvedības modeļus. 

Rotaļa ir būtiska sastāvdaļa ABA terapijā, un tā tiek iekļauta daudzās terapijas sesijās, jo tā ir efektīva metode bērnu motivēšanai, iesaistīšanai un mācīšanai. Pirmskolā un arī sākumskolā diezgan lielu uzmanību velta tieši rotaļām un rotaļdarbībai, taču arī pusaudžiem un pieaugušajiem patīk spēles. Izvēloties vecumam atbilstošu rotaļdarbību vai spēli, iespēja veicināt jaunu prasmju veidošanos vai esošo prasmju nostiprināšanu.

Rotaļa rada ne tikai PRIEKU, bet stimulē dažādas prasmes.

Motivācija un interese.
Rotaļa ir bērnu dabisks un spēcīgs motivācijas avots. Tādēļ, izmantojot rotaļu kā līdzekli mācīšanās procesā, bērns tiek motivēts aktīvi iesaistīties un mācīties, jo viņam ir prieks un interese par rotaļu saturu. Svarīgi atcerēties, ka bērniem ar ierobežotu interešu loku, nozīmīgi paplašināt rotaļdarbību, pakāpeniski ieviešot jaunas rotaļlietas, jaunus rotaļas veidus.

Uzmanības un koncentrēšanās.
Rotaļa palīdz bērnam attīstīt spēju uzturēt uzmanību un koncentrēties. Rotaļas var būt mainīgas savos noteikumos un interesantas, aizraujošas pēc sava rakstura, tāpēc rotaļa var trenēt bērnam uzturēt koncentrētu uzmanību uz konkrētām uzdevumu vai aktivitāšu detaļām.

Sociālās prasmes.
Rotaļas sniedz iespēju mācīties un attīstīt sociālās prasmes. Bērni rotaļājoties mācās sadarboties, dalīties, uzrunāt citus un iemācīties spēlēt saskaņā ar noteikumiem un ierobežojumiem, kas ir svarīgi sociālās mijiedarbības kontekstā. Veidojot sižetiskās rotaļas bērni izspēlē dažādas situācijas, izspēlē lomu spēles, kas ir kā treniņlaukums dzīvei. 

Kognitīvā attīstība.
Rotaļa var palīdzēt attīstīt bērna kognitīvās prasmes, piemēram, domāšanu, atmiņu un loģisko secību izpratni. Rotaļas var ietvert spēles, kurās bērns tiek izaicināts domāt, atrisināt problēmas vai veikt secīgu darbību virkni, plānot, risināt problēmsituācijas atbilstoši vecumposmam un un attīstības līmenim. 

Emociju regulēšana.
Rotaļa sniedz iespēju bērnam izpaust un māīties regulēt savas emocijas. Rotaļām var būt emocionālas situācijas, kurās bērnam jāsaprot kā izmantot iepriekš mācītus uzvedības algoritmus, kā kontrolēt savu emociju izpausmes.

Radošums.

 Sižetiskās rotaļas veicina bērna radošumu un iztēli. Bērni var izmantot rotaļāšanos, lai radītu savus stāstus, personāžus un situācijas, kas veicina radošo domāšanu un izteiksmes spējas.

Valodas attīstība.

Rotaļdarbība, īpaši sižetiskas rotaļas veicina valodas attīstību bērniem. Bērni mācās  pielietot dažādus vārdus un frāzes, lai komunicētu ar citiem vienaudžiem un izteiktu savus domas, idejas, arī emocijas.

Motorikas attīstība. 

Daudzas rotaļas ietver fiziskas aktivitātes, kas veicina bērna motorikas attīstību, motorās imitācijhas attīstību. Kustību spēles, kas ietver skriešanu, lekšanu, kāpšanu, līšanu utt., veicina kustību koordināciju un spēku.

Ļaujiet bērniem rotaļāties, māciet bērniem rotaļāties, māciet saunas spēles un izrādiet PRIEKU!